Jānis Liepiņš. Publicitātes foto.
Pēdējā laikā publiskajā telpā arvien biežāk izskan diskusijas par izmaiņām sporta nozares pārvaldībā. Saeimā pirmajā lasījumā apstiprināts jaunais Sporta likums, tomēr līdz ar jauno regulējumu mainīsies līdzšinējais finansēšanas un pārvaldības modelis domu – Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) vairs nepiešķirs valsts budžeta līdzekļus nozarei, bet notiks pāreja uz valsts tiešā atbalsta un pašvaldību atbildības modeli.
Šis risinājums mazinās LOK lomu finansējuma sadalē un dalībā kapitālsabiedrībās. Pārmaiņas nav tikai institucionāls jautājums – tās tiešā veidā ietekmē visu sporta ekosistēmu Latvijā: no jaunatnes sporta līdz profesionālajam. Tāpat arī infrastruktūras attīstību reģionos, jo nu daudz lielāka loma šajā ziņā būs tieši pašvaldībām.
Ministru kabineta savulaik tālredzīgi pieņemtais lēmums par galvojuma programmu olimpiskajiem centriem ir vainagojies rezultātiem, ko varam redzēt arvien. Tāpēc ir svarīgi, lai uzsāktā virzība turpinās. Piemēram, 2005. gadā deviņiem olimpiskajiem centriem Latvijā piešķīra galvojumu 60 miljonu eiro apjomā (ieskaitot procentu likmi).
Vai valsts spēs efektīvi pārraudzīt LOK kapitāldaļas reģionālajos olimpiskajos centros? Situācijās, kad valsts savu kapitālsabiedrību pārvalda pilnībā, struktūra visbiežāk kļūst smagnēja. To pierāda arī Nacionālā sporta centra piemērs. Ja šobrīd tiek mazināta LOK ietekme finansējuma sadalē un lēmumu pieņemšanā par kapitālsabiedrībām, rodas būtisks jautājums – vai jaunais modelis spēs nodrošināt tādu pašu kompetences līmeni kā līdz šim? Vai pašvaldībās un ministrijā ir līdzvērtīgu ekspertu kapacitāte, kas ļaus uzturēt esošos nozares standartus un celt latiņu augstāk? Vai bez LOK ekspertīzes valsts nauda netiks tērēta mehāniski, nevis tiecoties uz olimpisko kvalitāti? Ņemot vērā, ka izmaiņas paredz izslēgt biedrību no finanšu starpniecības olimpisko centru uzturēšanā, kāds konkrēts juridiskais mehānisms jaunajā sistēmā garantēs valsts līdzfinansējumu tieši reģionālo sporta bāžu energoresursu un tehniskās uzturēšanas segšanai, lai šis slogs pilnībā negultos uz pašvaldību budžetiem?
Sports ir ieguldījums jauniešu un sabiedrības kopējā veselībā, vienlaikus jārunā arī par fundamentālu jautājumu – kur un kā mēs trenējamies? Esmu jau vairākkārt publiski paudis viedokli pat to, ka sporta infrastruktūra Latvijā joprojām ir nevienmērīgi attīstīta. Rīgā un dažos lielākajos reģionu centros iespējas ir salīdzinoši labas, taču, raugoties kopumā, Latvijā arvien trūkst modernu, pieejamu un daudzfunkcionālu sporta bāzu un stadionu. Turklāt esošā infrastruktūra strauji noveco. Ja jaunajiem sportistiem nav pieejamas atbilstošas halles, stadioni vai baseini, mēs nevaram sagaidīt augstus rezultātus un starptautiskus sasniegumus.
Šobrīd redzam, ka Latvijas lielo pilsētu pašvaldības lielā mērā uzņemas atbildību par sporta bāzu uzturēšanu un attīstību, kamēr valsts finansējums ir vairāk fragmentēts un piešķirts projektu veidā, nevis sistemātiski un savstarpēji koordinēti. Līdz ar nozares neskaidrībām arī privāto investoru interese iesaistīties ir minimāla.
Savulaik Valsts kontrole savos revīzijas ziņojumos skarbi kritizēja līdzšinējo sporta pārvaldības modeli, norādot uz nepārskatāmu un neracionālu valsts budžeta līdzekļu sadali, kurā LOK bija uzticēta valstiska mēroga finanšu rīkotāja loma. Revidenti uzsvēra, ka šāda sistēma rada augstus riskus sporta infrastruktūras ilgtspējai, jo trūkst vienotu kritēriju sporta bāzu attīstībai un to uzturēšanas finansēšanai. Lai gan jaunais likums tiecas novērst šos vēsturiskos trūkumus, Valsts kontroles iepriekš paustās bažas par infrastruktūras “pamesto” statusu joprojām ir aktuālas. Likvidējot vecos starpniecības mehānismus, valsts joprojām nav piedāvājusi sistēmisku atbildi uz savulaik identificēto problēmu: kā nodrošināt, lai uzbūvētās un pašvaldību uzturētās sporta bāzes nekļūtu par nepavelkamu slogu vietvaru budžetiem?
Nozarei ir jāmeklē līdzsvara punkti! Piemēram, ja pašvaldība investē infrastruktūrā, valsts nodrošina programmas, treneru atbalstu un ilgtermiņa finansējumu. Bez šī līdzsvara sistēma nevar strādāt efektīvi.
Valsts galvojumi, dotācijas un pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds sporta infrastruktūras attīstībai ir viena no bieži apspriestajām tēmām kā medijos, tā nozares ekspertu sarunās. Viennozīmīgi tas ir vērtīgs instruments, kas ļauj pašvaldībām un attīstītājiem piesaistīt finansējumu lielākiem projektiem, samazinot riskus. Bet, raugoties uz nozari kopumā, arvien rodas vairāki jautājumi. Vai lielās pašvaldības ir finansiāli pietiekami spēcīgas, lai izmantotu šo instrumentus? Vai tiek izvērtēts, cik lielā mērā konkrētais objekts būs pieejams sabiedrībai, nevis tikai šaurai lietotāju grupai? Vai ar galvojumu un dotācijām pietiek, lai attīstītu un atjaunotu reģionālos sporta centrus?
Tie var būt labs risinājums startam, bet ar to vien nebūs gana. Sporta centru attīstībai ilgtermiņa perspektīvā nepieciešama kompleksa pieeja – apvienojot valsts finansējumu, pašvaldību ieguldījumus un, iespējams, arī privātā sektora investīcijas.
Latvijas sporta sistēma šobrīd ir krustcelēs. No vienas puses – pārvaldības reformas, no otras – infrastruktūras attīstības izaicinājumi, paralēli vēl notiekošās politiskās sarunas. Lai nozare veiksmīgi attīstītos un pārmaiņas nestu cerētos augļus, nepieciešama skaidra un vienota sporta infrastruktūras attīstības stratēģija, līdzsvarota lomu sadale, stabils un prognozējams finansējuma modelis, kas ietver arī ilgtermiņa ieguldījumus visā Latvijā, ne tikai galvaspilsētā. Vienlaikus jāatgādina, ka Latvijas sporta sistēmas neatkarība no politiskajām svārstībām ir ne tikai LOK, bet arī Starptautiskās Olimpiskās komitejas Hartas prasība.
Eiropā ir pietiekami daudz modeļu, no kā mācīties. Veiksmīgākajos no tiem, neatkarīgi no finanšu plūsmas mehānisma, Olimpiskā komiteja saglabā savu lomu kā nozares augstākais ekspertīzes punkts. LOK kā nozares profesionālā organizācija var un tai vajadzētu būt partnerim šajā procesā, nevis novērotājam no malas. Valstij ir jāprot likt lietā LOK uzkrātā starptautiskā pieredze un diplomātiskie kanāli – līdzīgi kā Vācijā vai Lielbritānijā, kur valsts rūpējas par pamatiem, bet Olimpiskā kustība uz tiem būvē sporta virsotnes.
Autors ir Latvijas Olimpiskās komitejas viceprezidents, Latvijas Modernās pieccīņas un šķēršļu skriešanas federācijas prezidents.
