Ilustratīvs attēls
Ikdienas paradumu maiņa un dažādo viedierīču ienākšana gan darbā, gan sadzīvē faktiski ir kļuvusi par izaicinājumu ne tikai mūsu personīgajai redzes veselībai, bet arī veselības aprūpes politikai valstī. Tas kļuvis arī par iemeslu rūpīgāk sekot līdzi tam, kā jūtas acis, savlaicīgi koriģēt redzi. Tāpat būtu vēlams mainīt valsts pieeju veselības aprūpes organizēšanā, izlietojot sabiedrības līdzekļus efektīvāk un racionālāk.
Sagaidām, ka valsts kā gādīgs saimnieks strādā, domā par efektīvu resursu izmantošanu, un tādu racionālu, ekonomiski efektīvu pieeju nodrošina arī pareizi uzbūvēts redzes koriģēšanas un redzes ārstniecības modelis. Par piemēru varētu minēt Lielbritānijas modeli, kur pirmais optometristu līmenis nodrošināts plašākai sabiedrības daļai, tas nosedz optikas, kas atrisina lielāko daļu – kādus 80% – no problēmam. Seko nākamais līmenis, kurā attiecīgi ir nepieciešama ārstniecības ekspertīze un ekselence, kas jau ir oftalmologu misija. Gan profesionāli, gan tehniski daudzos gadījumos Latvija ir diezgan tuvu tam, taču esam atpalikuši saistībā ar birokrātiju, ko regulē valsts pārvalde. Modernās tehnoloģijas neļauj samierināties ar ietekmi uz redzes veselību, un ar laiku šī problēma kļūs tikai asāka.
