Kaut zudusi ticība politiķiem, ukraiņi tomēr gatavi sāpīgām reformām, jo to neveiksmes cena var būt valsts zaudēšana
Tiekoties ar politisko partiju pārstāvjiem un Maidana aktīvistiem Kijevā, atmiņā nāk paša piedzīvotais Rīgas 1990.gada barikāžu laikā. Maidanā visur klātesoša ir kritušo Ukrainas varoņu godināšana, un nevar nepamanīt vīrus un sievas, kuri teltīs joprojām sēž «līdz uzvarai». Kad jautāju Maidana brīvprātīgajiem, ko viņi saprot ar šo uzvaru, saņemu atbildi: tā pienāks, kad tiks iedibināta tautvaldība un nomainīta koruptīvā sistēma. Lai arī šāds uzdevums ir cēls, top skaidrs, ka, vienkārši stāvot uz barikādēm, tautvaldību neizveidosi. Tāpēc ir tik svarīgs jautājums par vēlēšanām. Taču te nu paveras milzīga aiza starp ukraiņiem un viņus pārstāvošajiem politiskajiem spēkiem, jo 23 neatkarības gados Ukrainas pilsoņi ir zaudējuši ticību visu nokrāsu politiķiem. Kā šķirai. Daudzas cerības ir nodotas, un dažkārt izskan nolemtības sajūta.
