Iveta Kažoka.
Es neticu cietumu spējai mainīt cilvēkus. Manuprāt, cietums ir ekstrēms līdzeklis ekstrēmiem gadījumiem. Šo savu pārliecību nesen pārbaudīju praksē
Pirms četriem gadiem man nozaga riteni. Drīz to atguvu, jo tuvējās kafejnīcas darbinieki velozagli mēģināja aizturēt un viņš bēgot pazaudēja dokumentu ar savu vārdu un uzvārdu. Grūti iedomājamas sakritības dēļ šis dokuments bija tajā pašā dienā pieņemts tiesas spriedums lietā par kādu citu zādzību. Tātad jauns noziegums pastrādāts iepriekšējās sodāmības laikā, un tiesa velozagli ieliktu cietumā.
Tālāk sekoja ilgs, mokošs process, kurš man daudz ko iemācīja par Latvijas iekšlietu un tieslietu sistēmas problēmām. Vairāk nekā trīs gadu laikā notika četras tiesas sēdes. Tās ne ar ko nebeidzās, jo tiesājamais nekad neieradās. Starplaikā nomainījās gan tiesnesis, gan advokāts, gan prokurors. Jutos slikti. Visvairāk man bija neērti liecinieku priekšā, kas taču bija izdarījuši labu darbu - centušies palīdzēt. Uz tiesas sēdēm viņi nevarēja tikt, tāpēc tiesa pat apsvēra iespēju par viņu piespiedu konvojēšanu.
