Foto - Evija Trifanova, LETA.
Mēs visi ceram, ka nekad nepiedzīvosim militāru apdraudējumu. Tomēr atcerēsimies, ka pat dažas dienas pirms Krievijas kara Ukrainā sākuma reti kurš ticēja, ka tas vispār ir iespējams. Toreiz medijos dreifēja atsauces uz ASV izlūkdienestu brīdinājumiem, kuras izlasot daudzi tikai pasmīkņāja.
Panika ir ienaidnieka sabiedrotais, un tai nav pamata. Mēs esam relatīvi droši, NATO vairogs mūs sargā, arī paši daudz vairāk spēka, prasmju un finansējuma ieguldām valsts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tomēr jāatceras, ka rūpes par drošību nav tikai investīcijas bruņotajos spēkos, bet arī rūpes par iekšējo drošību. Tās būtiska daļa ir civilā aizsardzība, kurā ir iesaistīti gan profesionāļi, gan sabiedrība kopumā.
Ko pārņemt no pagātnes?
Ja prātā pārcilājam, ko gan zinām par civilo aizsardzību, atceramies bumbu patvertnes. Krievijas karš ir pierādījis to lielo nozīmi uzbrukuma gadījumā. Rīgas domes Civilās aizsardzības un operatīvās informācijas pārvaldes speciālisti apzina, kuras no padomju okupācijas gados Rīgā izbūvētajām patvertnēm ir saglabātas un remontējamas. Šī brīža apsekošanas pieredze liecina, ka pagaidām salīdzinoši neliela patvertņu daļa var tikt atjaunota, lai pildītu sākotnējās funkcijas. Tās, kuras tiek izmantotas miera laika mērķiem, kā darba telpas vai noliktavas vēl ir salīdzinoši labā stāvoklī, tomēr daļa ir nojauktas vai sagrautas. Pozitīvi piemēri ir bumbu patvertne Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī, Jāņa Asara ielā vai Grīziņkalnā, kur ir pat divstāvu patvertne. To cēla padomju laika izpildkomitejas darboņiem – lai pilsēta nezaudētu lemtspēju. Kopumā, ja vecās patvertnes pārsvarā ir izvietotas galvaspilsētas centrā vai tās tuvumā, tad tālākās apkaimēs vairāk jāapzina un jāizmanto patvērumam pielāgojamas telpas, piemēram, pagrabi daudzstāvu ēkās.
