Kalevs Kallemets. Publicitātes attēls.
Baltijas valstu energosistēma ir nonākusi pagrieziena punktā. Gadu desmitiem Igaunija, Latvija un Lietuva ir darbojušās nošķirti, katra valsts elektroenerģijas ražošanu un risinājumus plānoja galvenokārt savās robežās. Šodien – augstu elektroenerģijas cenu, pieaugošas elektrifikācijas un ģeopolitisko risku apstākļos – Baltijas valstīm savstarpējā sadarbība ir jāpadziļina.
Elektroenerģijas cena ietekmē ne tikai to, vai pēc rēķinu apmaksas paliek līdzekļi bērnu interešu izglītībai vai ceļojumam uz siltajām zemēm. Tā ir tieši saistīta ar uzņēmumu investīciju lēmumiem, rūpniecības konkurētspēju un galu galā – visa reģiona ekonomisko pievilcību. Tāpēc Baltijas valstīm ir vērts godīgi paskatīties spogulī.
Baltijas elektroenerģijas cenas – reģionāls konkurences trūkums
Pēdējo gadu pieredze skaidri parāda, ka Baltijas valstis ir viens no dārgākajiem elektroenerģijas reģioniem Ziemeļeiropā. Lai gan cenu pīķi ir bijuši sāpīgi visā Eiropā, Somija un Zviedrija tos ir ierobežojušas daudz labāk. Tā nav nejaušība – viņu energosistēmas mugurkauls ir lielas ražošanas jaudas, kas nav atkarīgas no laikapstākļiem un ir ar zemām ražošanas izmaksām, un to centrā ir kodolenerģija.
Investoriem secinājums ir vienkāršs un skaidrs – energoietilpīgas investīcijas virzās uz vietām, kur elektroenerģija ir prognozējama, stabila un pieejama ilgtermiņā. Ja kopā ar Somiju un Zviedriju kodolenerģijas ieviešanā strauji virzās arī Polija, tad Baltijas reģions draud palikt par vienīgo teritoriju Baltijas jūras austrumu krastā, kur augsta un svārstīga elektroenerģijas cena kļūst par jauno normu.
Tas nav teorētisks risks, bet jau redzama tendence.
Kodolenerģijas loma Baltijas energosistēmā
Igaunijas parlaments 2024. gada jūnijā pieņēma lēmumu atbalstīt kodolenerģijas ieviešanu. Pagājušā gada maijā Igaunijas valdība nolēma uzsākt teritorijas plānošanu, lai noteiktu 600 MWe jaudas kodolspēkstacijas atrašanās vietu, un ir sagatavots Kodolenerģijas likumprojekts. Paredzams, ka tas tiks pieņemts parlamentā līdz šā gada jūnijam.
Kodolenerģijas ieviešana Igaunijai nav pašmērķis vai ideoloģiska izvēle. Somijas piemērs rāda, ka kodolenerģija samazina elektroenerģijas cenas visu gadu un gadu desmitiem. Igaunijai ir skaidrs, ka degslānekļa elektrostaciju darbības laiks tuvojas beigām, un valsts līmenī tiek izstrādāti pasākumi, lai līdz 2035. gadam nodrošinātu vismaz 1000 MW jaunas vadāmas jaudas.
Fermi Energia paredz, ka pirmo 300 Mwe mazo modulāro reaktoru (SMR) varētu pabeigt līdz 2035. gada beigām, tādējādi salīdzinoši ātri sniedzot ieguldījumu Igaunijas un Baltijas elektroapgādes drošībā. Otra reaktora palaišana varētu sekot pēc 18 mēnešiem.
Elektroenerģijas tirgus nepazīst valstu robežas – Igaunijā saražotā elektroenerģija ietekmē cenas Latvijā un Lietuvā, un otrādi. 2025. gadā, pateicoties Somijas kodolenerģijas importam, elektroenerģijas cenas Igaunijā bija par 6 % zemākas nekā Latvijā. Tomēr 2026. gada janvārī cenas atkal ir ļoti augstas – gandrīz 150 EUR/MWh visās Baltijas valstīs, un atjaunīgo energoresursu devums ir zems tieši tajā brīdī, kad elektroenerģija ir nepieciešama visvairāk – aukstā, tumšā, bezvēja ziemā.
Igaunija ir piemērota vieta kodolspēkstacijai
Vēsturiski Igaunijai ir bijusi īpaša loma Baltijas energosistēmā. Gadu desmitiem piegādes drošība balstījās uz degslānekli, taču tā ekonomiskā un vides ilgtspēja ir izsmelta.
Tomēr degslānekļa enerģētika ir atstājusi arī kaut ko ļoti vērtīgu – spēcīgu elektroenerģijas pārvades tīklu Austrumigaunijā, kvalificētus enerģētikas nozares darbiniekus un industriālo infrastruktūru reģionā, kur enerģijas ražošana ir bijusi pašsaprotama ekonomikas sastāvdaļa. Tas padara Igauniju par piemērotu vietu jaunas, tīras un no laikapstākļiem neatkarīgas jaudas izveidei. Pie tam Viru reģiona pašvaldības atbalsta kodolspēkstacijas celtniecību, un viena pašvaldība jau domes līmenī ir nolēmusi pārdot attīstītājam piemērotu zemi kodolspēkstacijas būvniecībai.
Kodolenerģija ir vienīgais enerģijas veids, kas aizstāj fosilos resursus un tā piedāvā reālu ilgtermiņa risinājumu reģionam, kur liela mēroga ražošana pašreizējos apstākļos samazinās. Tā vietā, lai ļautu prasmēm un infrastruktūrai izzust, tās var izmantot jaunas, augstākas pievienotās vērtības enerģētikas ekonomikas izveidei.
Igaunijas ģeoloģija ir piemērota izmantotās kodoldegvielas noglabāšanai, jo Ziemeļigaunijā aptuveni no 200 metru dziļuma sākas granītam līdzīgi ieži, kādos Somijā ir izbūvēta Onkalo kodoldegvielas glabātuve.
Igaunijas kodolenerģijas programma: uz priekšu soli pa solim
Līdz kodolspēkstacijas nodošanai ekspluatācijā ir palikuši aptuveni deviņi gadi. Tas var šķist ilgs laiks, taču enerģētikā jaunu ražošanas jaudu ieviešana tirgū parasti ir vismaz desmit gadus ilgs process un kodolenerģijas gadījumā pat vēl vairāk.
Kodolenerģija prasa pārdomātu, pakāpenisku pieeju: sākot ar principu izvērtēšanu (2021.), tehnoloģijas izvēli (2023. gada sākums), valsts gatavības novērtējumu (2023. gada beigas), parlamentāru lēmumu turpināt kodolenerģijas ieviešanu (2024.), turpinot ar teritorijas plānošanas uzsākšanu (2025.), un tālāk virzoties uz regulējumu, finansējumu un būvniecību (2029.), līdz elektroenerģijas ražošanas sākumam (2035.).
Tieši šī caurskatāmības un pakāpeniskuma dēļ, kodolenerģija Igaunijā vairs nav tāla nākotnes vīzija, bet gan neatņemama enerģētikas politikas daļa jau pēdējos piecus, sešus gadus.
Fermi Energia ir izvēlējusies GE Hitachi verdošā ūdens reaktoru BWRX-300. Šāda reaktora būvniecība Kanādā sākās 2025. gada maijā. Visticamāk, no 2028. gada būvniecība sāksies arī Polijā un ASV, un šis reaktors ir iekļauts arī Zviedrijas valsts enerģētikas uzņēmuma Vattenfall AB oficiālajā izvēlē. Verdošā ūdens reaktori ir galvenais pārbaudītu reaktoru veids Somijā un Zviedrijā, ko labi pārzina gan operatori, gan regulatori, gan piegādes ķēdes dalībnieki.
Baltijas reģiona kopīgās intereses
Diemžēl, no 2006. līdz 2011. gadam Baltijas valstu kopīgi attīstītais lielās kodolspēkstacijas projekts Lietuvā neizdevās, galvenokārt, Lietuvas iekšpolitisko strīdu un Krievijas naidīgās iejaukšanās dēļ. Krievijas iniciētie Kaļiņingradas un Baltkrievijas kodolspēkstaciju projekti, kā arī “draudzīgie” elektroenerģijas piedāvājumi Lietuvai mazināja nepieciešamību pēc pašu kodolspēkstacijas. Lietuva joprojām ir lielākajā enerģētikas deficītā starp Baltijas valstīm, taču pēc 2011. gada negatīvā referenduma jauna projekta uzsākšana tuvākajā laikā nav reāla.
Fermi Energia kopš 2022. gada sadarbojas ar Latvenergo, taču gadu gaitā ir kļuvis redzams, cik sarežģīti Latvijā virzās arī atjaunīgās enerģijas un Rail Baltica projekti. Tomēr, neskatoties uz to, mums lielajās lietās ir jāsadarbojas, jo jāatzīst – Igaunija viena pati ir maza un arī Latvija viena pati ir maza. Tikai kopā mēs spējam nodrošināt gan militāro, gan enerģētisko drošību.
Tādēļ sirsnīgi aicinu Latvijas valsti un sabiedrību – lūdzu, nopietni apsveriet pievienošanos Igaunijas kodolspēkstacijas izveides centieniem, lai gadu desmitiem varētu dot ieguldījumu zemākās elektroenerģijas cenās un elektroapgādes drošībā visās Baltijas valstīs.
Autors ir Ph.D., Fermi Energia AS.
