Ilustratīvs attēls no pixabay.com.
Analizējot uz 13. Saeimu kandidējošo populārāko partiju programmas un publiski sacīto, var atrast trīs kopsaucējus, kas raksturo politiķu priekšstatus par enerģētiku Latvijā. Pirmkārt, ir jāatceļ, jālikvidē vai jāreformē OIK, otrkārt, ir jāsamazina enerģijas cenas (pamatā runa ir par elektroenerģiju) un treškārt, – vairāk jāizmanto atjaunojamos enerģijas resursu (t.s. “zaļo” enerģiju). Trīs nozīmīgi un ļoti plaši jautājumi, taču vai ar tiem ir gana, lai viena no svarīgākajām, valsts konkurētspēju atbalstošajām (vai bremzējošajām) ekonomikas nozarēm attīstos atbilstoši tam, kas šajā jomā notiek pasaulē?
Enerģētika ir īpaša tautsaimniecības sfēra, jo tā apvieno vairākus būtiskus faktorus, kas ietekmē valsts konkurētspēju par investīciju piesaisti, par tehnoloģijām, par ražošanas attīstību. Tā lielā mērā nosaka valsts attīstības iespējas un ir (vai nav) bāze labklājībai. Ja vien enerģētikas politikas plānotāji spēj saskatīt tendences, kas mainīs šo tirgu tuvākajos gados un desmitgadēs, un ieviest šīs pārmaiņas konkrētos risinājumos. Vienlaikus, enerģētika ir arī valsts drošības politikas instruments, jo nespēja pašiem saražot gana daudz enerģijas nozīmē tās iegādi no ārvalstīm, taču “produkts” šajā gadījumā ir ierobežots gan no ieguves, gan piegādes viedokļa. Tāpēc enerģija kļūst par ģeopolitiskas ietekmes ieroci. Ne velti priekšvēlēšanu diskusijās lauvas tiesa līdz šim pagājusi spraigā sarunā tieši par enerģētiku.
