Teātra direktors aicina neaizvērt robežas
Pirms vai pēc Bīhnera Voiceka izrādes 3.aprīļa vakarā es kopā ar kolēģiem, Nacionālā teātra aktieriem, iznākšu Maskavas Gogoļa centra skatītāju priekšā. Iespējams, man rokās būs miera zīme - balts karogs, bet varbūt ap piedurkni balta lente, jo, izrādās, 2014.gads mūs pa vēsturiskās dialektiskās attīstības spirāli būs aizvedis turpat, kur atradās mūsu senči pirms 100 gadiem. Neesmu vēl sacerējis savu tāvakara uzrunu, bet domāju, ka pieminēšu tos krievu ģēnijus, kas cietuši «zem poncija pilāta» - un tas nav tikai Solžeņicins, Mandelštams vai Gumiļovs, tie ir arī Majakovskis, Gorkijs, Bulgakovs un arī Harmss, kura Veceni mēs arī Maskavā spēlēsim. Šo uzskaitījumu varētu turpināt, ierakstot arī Jūliju Pētersonu, Aleksandru Pelēci, Jāni Medeni, Melāniju Vanagu u.c.
