Una Bergmane.
Kāpēc runas par Eiropas bankrotu aizēno Atmodas laika skaidro pārliecību, ka Baltijas ceļš ir Eiropas ceļš?
Pirms 65 gadiem, 1950.gada 9.maijā, Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans nāca klajā ar ierosinājumu izveidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, tā mazinot nacionālo valdību iespējas pēc sava prāta rīkoties ar šiem karadarbībai būtiskajiem resursiem. Kamēr citviet Eiropā 9.maijs jau 30 gadus tiek atzīmēts kā Eiropas Savienības dzimšanas diena, Latvijā šis datums galvenokārt saistās ar nebeidzamām diskusijām par PSRS uzvaru Otrajā pasaules karā un Latvijas okupāciju.
Eiropas dienas nozīmību aizēno ne tikai ikgadējais pasākums Pārdaugavā, bet arī gandrīz par labo toni kļuvušais īpatnēji atsvešinātais veids, kādā Latvijas publiskajā telpā pieņemts runāt par ES: pieminam, kad «jācīnās» par kūpinājumiem vai tiešajiem maksājumiem lauksaimniekiem, bet piemirstam, izmantojot ar ES līdzfinansējumu salabotos ceļus, atjaunotās slimnīcas, projektus izglītībā un sociālajā sfērā. Viss pozitīvais un populārais šķietami ir vietējo politiķu celts un gādāts, bet visi nepopulārie lēmumi nākuši no Briseles. Partiju vairums uz ES parlamenta vēlēšanām nāk ar programmām, kurām labākajā gadījumā ir kāda jēga Latvijas kontekstā, aizmirstot, ka viņu uzdevums būtu runāt par Eiropas mēroga problēmām, piedāvājot Eiropas mēroga risinājumus.
