Sindija Liepiņa. Publicitātes foto.
Ministru kabineta noteikumu projekts “Noteikumi suņa īpašniekam un suņa, kas uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam, turēšanai”, kas līdz 28. aprīlim bija nodots publiskajai apspriešanai, pēc būtības ir nepieciešams – par to nav šaubu. Sabiedrības drošība un atbildīga dzīvnieku turēšana nevar palikt pašplūsmā, taču, iepazīstoties ar piedāvātā regulējuma projekta saturu, rodas sajūta, ka kaut ko gribam regulēt tikai ķeksīša pēc.
Projekta mērķis ir pareizs, taču, lai tas tiešām darbotos, nepieciešami būtiski precizējumi – šobrīd tajā trūkst paša svarīgākā: skaidra kontroles mehānisma, kas balstīts izpratnē par dzīvnieka uzvedības iemesliem. Ir noteikti pienākumi, ierobežojumi un prasības, bet nav skaidras atbildes, kas to visu kontrolēs, kas vērtēs apmācību kvalitāti un kas uzraudzīs, vai saimnieks šīs prasības reāli ievēro, tāpēc regulējums riskē kļūt par kārtējo dokumentu, bet praksē neko būtiski nemaina. Mēs atkal iepazīstamies ar normatīvo aktu grozījumiem, kas tiek virzīti mehāniski, neiedziļinoties būtiskās niansēs. Piemēram, netiek ņemti vērā dzīvnieku uzvedības un psiholoģijas aspekti, un, ja regulējums nespēj skaidri nošķirt situāciju, kurā suns patiešām uzbrūk, no situācijas, kurā tas reaģē uz provokāciju vai aizstāv sevi vai saimnieku, tas automātiski kļūst netaisnīgs, radot nevis risinājumu, bet tikai ilūziju, ka problēma tiek risināta. Būtiski, ka konkrēto normatīvo aktu grozījumu sekas var būt virkne situāciju, kad sodīti tiek “bez vainas vainīgie”.
Uzvedību nevar izlabot ar izolāciju
Īpaši problemātiska šķiet pieeja, kas paredz suņu izolāciju un stingrus ierobežojumus pēc incidenta. No malas tas izklausās loģiski – ja suns ir kādu sakodis, tas jāierobežo. Taču realitāte ir sarežģītāka. Lielākajā daļā gadījumu suns nekož tāpēc, ka ir “agresīvs pēc būtības”. Dzīvnieks var kost, jo ir nobijies, frustrēts, reaktīvs, nesocializēts vai apzināti provocēts. Tas nozīmē, ka daļa šo uzvedības problēmu ir risināmas, taču ar dzīvnieka pilnīgu ierobežošanu un sodīšanu tās izlabot nevar.
Diskutējot par šo ar biedrības “Suņu uzvedības un labbūtības asociācija” valdes locekli Līgu Zvirgzdiņu-Grebinu, esam vienisprātis – izolācija nevar būt universāls risinājums. “Dzīvnieka agresija ļoti bieži ir reakcija, nevis rakstura īpašība. Ja mēs suni izolējam un liedzam tam kontrolētu socializāciju, mēs nevis palīdzam, bet padziļinām problēmu. Suns kļūst nervozāks, reaktīvāks un mazāk prognozējams. Turklāt suns var būt paklausīgs, bet konkrētās situācijās joprojām reaģēt ar uzbrukumu, tāpēc ar pamata paklausības apmācību vien nepietiek. Šādos gadījumos ir vajadzīga uzvedības modifikācija un individuāls darbs ar riska cēloņiem, kas nozīmē – pakāpenisku pieradināšanu pie stimuliem, saimnieka izglītošanu un kontrolētu vidi, nevis vienkāršu aizliegumu,” skaidro L. Zvirgzdiņa-Grebina.
Tas pats attiecas uz prasību izmantot 1,5 metru pavadu visa suņa dzīves laikā. Vai viens kodiens bez apstākļu izpētes patiešām automātiski nozīmē, ka jāsoda suns uz visu atlikušo mūžu, samazinot viņa dzīves kvalitāti? Pēc analoģijas – kāda būtu jūsu dzīve, ja jums būtu jādzīvo ar aizsietām acīm? Publiskā vietā īsā pavada var būt pamatota, taču ārpus apdzīvotām un apmeklētām vietām būtu jāparedz iespēja izmantot garāku pavadu, saglabājot vienu būtisku nosacījumu – pilnīgu saimnieka uzmanību un kontroli. Nevis pavadas garumam, bet saimnieka spējai kontrolēt dzīvnieku, ir jābūt noteicošajam faktoram. Pretējā gadījumā mēs radām ilūziju par drošību, vienlaikus ierobežojot iespējas suni kvalitatīvi nodarbināt, rehabilitēt un mazināt tā reaktivitāti.
Slēgta apmācību sistēma un kontroles trūkums
Vēl viens būtisks jautājums ir apmācību sistēma. Šobrīd projektā paredzēts ļoti šaurs personu loks, kas drīkst strādāt ar suņiem un to saimniekiem – personas, kas ir ieguvušas kinologa izglītību vai neformālo izglītību kinoloģijā. Taču šāda pamata izglītība pati par sevi nenodrošina zināšanas un praktisku pieredzi darbā ar suņiem, kas izrāda agresīvu, bailēs vai stresā balstītu uzvedību. Tas rada pamatotu jautājumu, vai piedāvātais modelis tiešām ir veidots kvalitātes vārdā.
Latvijā ir daudz kompetentu treneru un uzvedības speciālistu, kas izglītību ieguvuši ārvalstīs un ikdienā strādā ar sarežģītiem gadījumiem. Šādu cilvēku izslēgšana nav pamatota, ja mērķis patiešām ir panākt uzvedības korekciju, nevis formālu apmācību iziešanu. Arī Līga Zvirgzdiņa-Grebina šajā jautājumā ir tieša: “Ja mēs mākslīgi ierobežojam speciālistu loku, mēs riskējam ar kvalitāti. Uzvedības korekcijā nav svarīgi, kurā organizācijā cilvēks ir sertificēts – svarīgas ir viņa zināšanas, pieredze un izmantotās metodes. Darbā ar agresiju, bailēs balstītu uzvedību vai hronisku stresu ir vajadzīga padziļināta specializācija, nevis tikai vispārīgas zināšanas kinoloģijā. Tāpēc jāatzīst arī ārvalstīs iegūta atbilstoša kvalifikācija, ja tā apliecina reālu kompetenci darbā ar sarežģītiem suņiem. Slēgta sistēma vienmēr rada risku, ka priekšplānā izvirzās forma, nevis rezultāts.”
Pārrunājot šo tematu plašāk, L. Zvirgzdiņa-Grebina uzsver arī, ka tikpat būtiski ir noteikt, kas tieši šajās apmācībās tiek mācīts. Saimniekam teorētiskajā apmācībā jābūt skaidram blokam par suņu uzvedības problēmām, agresiju, provokācijas situācijām un rīcību uzbrukuma gadījumā. Savukārt suņa apmācībā jādefinē, kas tieši sunim jāapgūst un ar kādām metodēm to drīkst darīt. Vienlaikus jānošķir paklausības apmācība no uzvedības maiņas procesa – pirmajai var būt vienots saturs, bet uzvedības modifikācijas plānam jābūt pielāgotam katram sunim individuāli. Bez vienota satura, kvalitātes kritērijiem un uzraudzības apmācības var kļūt par “ķeksīti”, nevis reālu instrumentu sabiedrības drošības uzlabošanai.
Atbildība jāprasa no cilvēka, nevis tikai jāierobežo dzīvnieks
Liela daļa incidentu sākas ar cilvēku rīcību – nepieskatīti suņi, pavadas neizmantošana, nepieskatīti bērni, izpratnes trūkums par dzīvnieka robežām vai uzvedību. Ir situācijas, kur suns pie pavadas aizstāvas pret brīvi palaistu dzīvnieku. Ir situācijas, kur bērns pēkšņi pieskrien klāt svešam sunim. Ir gadījumi, kad cits dzīvnieks vai cilvēks iekļūst suņa teritorijā. Vai šādos gadījumos mēs joprojām runājam par “agresīvu suni”, kurš jānogalina, tāpēc, ka aizstāvējies no agresora?
Tieši tāpēc regulējumā jāparedz skaidri definēti un nošķirami provocēta uzbrukuma gadījumi un jānosaka atbildība visām iesaistītajām pusēm. Ja mazs suns bez pavadas skrien virsū lielam sunim, kas ir pie pavadas, un lielais suns iekož, tad automātiska atbildības novelšana tikai uz lielā suņa saimnieku un pašu suni nav taisnīga. Šādos gadījumos apmācībām primāri būtu jāattiecas tieši uz tā suņa saimnieku, kura rīcība incidentu izprovocējusi. Regulējumam jāstiprina saimnieka atbildība un izpratne, nevis jāmeklē vienkāršākais risinājums dzīvnieka ierobežošanā.
Īpaši uzmanīgi jāvērtē neatgriezeniski lēmumi, tostarp dzīvnieka nonāvēšana jeb eitanāzija. Ja regulējums neparedz pilnvērtīgu konteksta izvērtējumu un skaidru uzvedības speciālista iesaisti, pastāv risks, ka dzīvnieks tiek sodīts par situāciju, kurā tas ir aizstāvējies vai reaģējis uz cilvēka bezatbildību. Vienlaikus letālos gadījumos, īpaši, ja saimnieks nav izgājis obligāto apmācību vai atkārtoti ignorējis prasības, būtu jāvērtē aizliegums šai personai nākotnē reģistrēt vai turēt suni. Atbildībai beidzot jābūt vērstai uz cilvēku, kura rīcība vai bezdarbība rada risku.
Tāpēc šobrīd svarīgākais nav formāli pieņemt noteikumus, bet izveidot sistēmu, kas tiešām strādā. Regulējums ir vajadzīgs, taču bez kontroles mehānismiem, atvērtas un kvalitatīvas apmācību sistēmas, saimnieku atbildības veicināšanas un dzīvnieku uzvedības psiholoģijas izpratnes tas riskē kļūt par kārtējo formālo risinājumu. Un tas ir pats bīstamākais – jo rada sajūtu, ka problēma ir atrisināta, lai gan patiesībā tā tikai padziļinās.
Autore ir nodibinājuma Labdarības fonds Sofi vadītāja un valdes locekle.
