Ilustratīvs attēls. Foto: Ieva Makare, LETA
Augusts publiskajā telpā izcēlies ar ziņām par smagiem negadījumiem un lielu bojāgājušo skaitu uz Latvijas ceļiem – šī gada pirmajos septiņos mēnešos salīdzinājumā ar tādu pašu laika posmu pagājušogad negadījumu skaits ir audzis par aptuveni 10%, bet bojāgājušo skaits – par 9%. Iespējams, objektīvākus datus par kopējo tendenci mēs iegūtu, ja salīdzinātu šo gadu ar 2019. gadu, jo pagājušā gada statistiku ievērojami ietekmēja Covid-19. Taču svarīgākais ir ne tikai apkopot un izprast šos statistikas datus, bet gan pārvērst tos par efektīvu rīku situācijas uzlabošanai.
Pandēmijas dēļ 2020.gada martā valstī tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, kam sekoja gluži loģisks satiksmes intensitātes kritums un attiecīgi arī ievērojams ceļu satiksmes negadījumu skaita samazinājums. Tas, ka šobrīd piedzīvojam negadījumu skaita pieaugumu, salīdzinot ar pagājušo gadu, nav nekāds pārsteigums. Satraucošāka ir cita tendence: neraugoties uz mazāku satiksmes intensitāti un negadījumu skaitu, pērn bojāgājušo bija vairāk nekā 2019. gadā, un šogad šis skaits ir vēl vairāk palielinājies. Kāpēc ar visiem Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) un partneru centieniem ar dažādām kampaņām situāciju uzlabot tā joprojām ir tik bēdīga? Domāju, ka tā ir kompleksa problēma, kuras galvenie elementi ir transportlīdzekļu vidējais vecums un tehniskais stāvoklis, autoceļu kvalitāte un autovadītāju braukšanas kultūra.
