Līna Kovalevska. Publicitātes foto.
Es esmu psiholoģe. Tas nozīmē (arī) to, ka bieži mans darbs ir satikt tos cilvēkus, kuri vēlas pārmaiņas savā dzīvē. Mans darbs ir konsultēt, atbalstīt, iedrošināt, uzdot “pareizos” jautājumus (arī, ja tie ir nepatīkami), nesamierināties ar pirmo sniegto atbildi, apšaubīt, mudināt meklēt, izmēģināt un ietērpt savu pieredzi vārdos.
Reiz šādu pārmaiņu procesu izdzīvojām lielākā pulciņā. Vairāku nedēļu, pat mēnešu garumā piedzīvojuma dalībnieki ik dienu saņēma viltīgus, dziļus jautājumiem par pārmaiņu motivāciju, apstākļiem, kas palīdz un traucē, kritērijiem veiksmīgai mērķa sasniegšanai (“kā tu atpazīsi, ka mērķis ir sasniegts?”), pamudinājumiem izmēģināt jaunas rīcības un veidot mērķa sasniegšanai labvēlīgu vidi.
Bet divi jebkurās pārmaiņās svarīgi jautājumi stāv mazliet nostāk. (Varbūt tie mazliet pat kavē vai traucē). Tomēr ir ļoti svarīgi, lai iecerētās pārmaiņas nepārvērstos par vilšanos, par, tēlaini runājot, apdegušu gruvešu čupu.
Viens no šādiem jautājumiem ir “Ko (manā dzīvē, šajā situācijā, šajā jomā) nevajag mainīt?”. Tas ir labs jautājums personīgajās pārmaiņās, bet tas ir tiklab derīgs darba vietās, skolās un mācību satura reformās, likumu rakstīšanā, pilsētas plānošanā, uzņēmuma restrukturizācijā. Man šķiet, ka pārmaiņu plānošanā šis jautājums kopumā tiek uzdots stipri par maz, stipri par retu. Bet tas palīdz nenomaldīties no ceļa. Tas palīdz nenonākt pie tām pārmaiņām, kuras mēs patiesībā nemaz neesam gribējuši. Palīdz jau agrīni pamanīt, ka ejam pa taciņu, kas, iespējams, ved uz elli.
Prasmīgi vadot pārmaiņas, parasti sastopamies arī ar jautājumu par savu ietekmes loku, tāpēc “Ko nevajag mainīt?” jautājuma modifikācija ir arī “Ko es šajā situācijā nespēšu mainīt?”. Tam var nākt klāt sarūgtinājums, pat sēras. Tomēr, to visu godīgi izdzīvojot, ļaujot sev laiku un telpu piedzīvot sarūgtinājumu, dusmas un vilšanos, ir iespējams nonākt pie samierināšanās. Mierā balstītās samierināšanās.
Otrs vērtīgs jautājums – aizņēmos to no MSPOT plānošanas sistēmas, – ir “Ko nedarīt?”. Plānojot pārmaiņas, apņemšanos, mērķu sasniegšanu, mēs mēdzam ar lielāku vai mazāku rūpību izplānot savu rīcību. Tomēr jautājums “ko mēs nedarīsim?” spēj iedot veiksmīgām pārmaiņām nepieciešamo plašumu un dziļumu. Turklāt šis jautājums ir tik daudzveidīgs. “Ko mēs vairs nedarīsim, jo tas nebūs svarīgi?” “No kā mēs atteiksimies, lai sasniegtu mērķi?” “Kas būs uz laiku jānoliek malā?” “Kas man vairs nebūs izdevīgi?” “Kam šobrīd nav vērts tērēt resursus?”
Dažādos avotos ir dažādi dati par Jaungada apņemšanos sekmīgumu. Veiksmīgas pārmaiņas izdodas ieviest mazāk nekā katram desmitajam no tiem, kas ko apņemas, vai varbūt katram piektajam.
Es ierosinātu domāt par to, ka labas pārmaiņas labāk padodas tam, kurš labi zina, ko tieši vēlas mainīt. Tam, kurš zina, ko šīs pārmaiņas prasīs.
Man šķiet, labas pārmaiņas padodas arī tam, kas ir gatavs sev uzdot jautājumus – arī nepatīkamus, neērtus – un godīgi uz tiem atbildēt (dažkārt nesamierinoties ar pirmo atbildi, kas ir ienākusi prātā).
Dažkārt, vēlamās pārmaiņas nepiedzīvojot vai piedzīvojot veidā, kas nedod gandarījumu, vairāk ir vērts sev prasīt nevis “Ko es daru nepareizi?”, bet “Vai es nedaru kaut ko lieku?”.
Autore ir darba un organizāciju psiholoģe.