Protestētāji pret Ķīnas diktātu Honkongā izveidoja "Baltijas ceļam" līdzīgu ķēdi, lai parādītu savu vienotību un nepiekāpšanos. Foto: Scanpix/LETA
Šajā vasarā Honkonga kļuva par degpunktu mūsdienu politiskajās norisēs. Jau gadu desmitiem es kā sinologs un literāturzinātnieks sekoju politiskajām norisēm sinofonajā pasaulē, jo politika un literārā dzīve šajā zemeslodes kultūras telpā tikpat kā nav nošķiramas, kaut parasti to savstarpējās ietekmes šķiet saplūdušas. Līdz šim Honkonga, pretstatā Taivānai, kur politiskā un literārā kultūra jau sen ir nošķirta no Ķīnas, man šķita kā interesants anklāvs ar savu pašapziņu. Kā ģeopolitiskā, tā arī kultūrvēsturiskā ziņā tā ir fokusēta uz savu īpašo lomu, kuru tai piešķir bijušās kolonijas statuss un ģeogrāfiskā nošķirtība no Ķīnas centrālās varas, tai ir arī sava nozīme kā ekonomikas un kultūras centram. Un tomēr tā šķita tikai kā maza daļiņa lielās Ķīnas, kuras dabisko daudzveidību, pateicoties vienīgās valdošās „komunistiskās”partijas politikai, aizēno aizdomīgs vienādības plīvurs.
