Māra Rone-Kupfere. Publicitātes foto
Āda ir cilvēka lielākais orgāns, taču sabiedrības izpratnē tās loma joprojām tiek pārāk bieži trivializēta – kā elements, ko primāri vērtējam pēc estētikas, nevis medicīniskas nozīmes.
Tomēr, raugoties no ārsta perspektīvas, āda ir ne tikai fiziska barjera, bet arī imūnsistēmas daļa un bieži vien pirmā, kas signalizē par nopietnām iekšējo orgānu patoloģijām.
Kā dermatoloģijas speciāliste varu apliecināt – ādas veselība ir tieši saistīta ar cilvēka kopējo veselības stāvokli, dzīvesveidu un vides faktoriem, kuri pēdējo gadu laikā būtiski mainījušies. Dermatologi ikdienas praksē aizvien biežāk saskaras ar to, ka pacienti savlaicīgi nenovērtē ādas simptomus – niezi, izsitumus, pigmentācijas izmaiņas vai mezglainus veidojumus –, kas var liecināt gan par hroniskām dermatozēm, gan onkoloģiskiem procesiem. Šāda attieksme ne vien apgrūtina savlaicīgu diagnostiku, bet arī pasliktina ārstēšanas prognozi.
Latvijā dermatoveneroloģijas nozare patlaban piedzīvo virkni izaicinājumu. Viens no nozīmīgākajiem – pieaugošs hronisku ādas iekaisuma slimību skaits. Īpaši bieži diagnosticējam atopisko dermatītu, psoriāzi, seborejisko dermatītu, kā arī autoimūnas ģenēzes slimības, kas ietekmē gan ādu, gan citus orgānus. Šīs patoloģijas nereti ir saistītas ar izmaiņām dzīvesveidā, apkārtējās vides piesārņojumu un stresu, kas kļūst par hronisku slodzi cilvēka organismam. Ne mazāk svarīgi ir alerģiski ādas stāvokļi, kuru gadījumu skaits pēdējos gados pieaug īpaši strauji.
Mūsu imūnsistēma kļūst jutīgāka – tās ir sekas gan industrializācijai, gan pieaugošajai ķīmisko vielu esamībai sadzīvē un uzturā, gan arī globālajām klimata pārmaiņām.
Šos procesus raksturo epiģenētiskas pārmaiņas, proti, ārējie faktori ietekmē mūsu gēnu darbību bez izmaiņām DNS sekvencē, kas ilgtermiņā maina organisma jutību un uzņēmību pret slimībām.
Būtiska problēma, kas kļuvusi aktuāla gan Latvijā, gan citviet pasaulē, ir ādas audzēju skaita pieaugums. Īpaši satraucoši ir tas, ka ļaundabīgas melanomas un bazālo šūnu karcinomas tiek konstatētas arvien jaunākiem cilvēkiem. Tradicionāli šie audzēji tika uzskatīti par gados vecāku cilvēku problēmu, taču tagad aizvien biežāk tos diagnosticē pacientiem 30–40 gadu vecumā.
Galvenais riska faktors joprojām ir pārmērīga ultravioletā starojuma iedarbība – sauļošanās, solāriju izmantošana, darba un atpūtas aktivitātes tiešos saules staros bez pietiekamas aizsardzības.
Cilvēku dzīvesveids mainās – ceļošana uz siltajām zemēm arī ziemā nozīmē to, ka āda pakļauta saules ietekmei visa gada garumā. Tas arvien biežāk rezultējas saslimšanā.
Diemžēl efektīvu dermatoloģisko aprūpi Latvijā ierobežo medikamentu nepieejamība. Virkne mūsdienīgu un starptautiski atzītu ārstniecības līdzekļu mūsu valstī nav reģistrēti vai nav pieejami farmaceitiskajā apritē. To ietekmē gan Latvijas nelielais tirgus, gan sarežģīti reģistrācijas mehānismi, kas kavē zāļu nonākšanu pie pacientiem. Tas apgrūtina ārstam iespēju nozīmēt atbilstošu terapiju, īpaši smagu, hronisku vai rezistentu slimību gadījumā. Lai arī mūsu ārsti ir kompetenti pielietot inovatīvas terapijas, ja šīs terapijas nav pieejamas valstī, ārstēšana paliek teorētiska.
Svarīga loma ādas veselības uzlabošanā ir profilaksei un sabiedrības izglītošanai. Profesionālās asociācijas, arī Latvijas Dermatoveneroloģijas biedrība, ilgstoši strādā pie informatīvā darba. Rezultāti ir jūtami – sabiedrības izpratne par ādas veselību uzlabojas, cilvēki aizvien biežāk vēršas pie ārsta laikus, apzinās saules ietekmi un izmanto aizsarglīdzekļus. Diemžēl jāatzīst, ka ārsti šāda veida izglītojošo darbu veic savā brīvajā laikā, par to nesaņemot atlīdzību. Tas ir entuziasma, nevis sistēmas atbalsta rezultāts.
Zinātne ir jebkuras medicīnas nozares attīstības pamats, taču Latvijā zinātniskais darbs bieži vien tiek veikts kā brīvprātīga iniciatīva. Finansējuma trūkums un nepietiekama valsts iesaiste veicina, ka ārsti pētnieki ar akadēmiskajiem projektiem nodarbojas ārpus darba laika, bez papildu atalgojuma.
Latvijā kopējais dermatovenerologu skaits atbilst nepieciešamajam, taču to pieejamība ir nevienmērīga – liela daļa strādā Rīgā vai pierīgā, savukārt reģionos kvalificētu speciālistu bieži trūkst. Turklāt arvien vairāk jauno ārstu izvēlas estētisko medicīnu kā praktizēšanas jomu, atstājot klīnisko dermatoloģiju novārtā. Estētiskās procedūras, piemēram, injekcijas, lāzerprocedūras vai ādas atjaunošanas metodes, ir finansiāli pievilcīgākas, taču tas apdraud dermatoloģijas kā klīniskās disciplīnas ilgtspēju.
Modernās tehnoloģijas dermatoloģijā – piemēram, lāzerterapija, fotodinamiskā terapija, augstas izšķirtspējas dermatoskopija – pasaulē jau kļuvušas par standartu, bet Latvijā tās visbiežāk pieejamas tikai maksas sektorā. Valsts joprojām apmaksā jau sen lietotas metodes, piemēram, elektrokoagulāciju, kas, lai gan efektīva noteiktos gadījumos, nespēj konkurēt ar precīzākām un drošākām alternatīvām. Tas ierobežo pacientu izvēli un liek daļai sabiedrības atteikties no inovatīvas ārstēšanas tikai tāpēc, ka tā nav finansiāli pieejama.
Dermatoloģijas attīstība ir cieši saistīta ar sabiedrības veselības nākotni – tai jābūt starp valsts prioritātēm. Ir pienācis laiks, kad ādas veselībai jāpievērš tikpat nopietna uzmanība kā kardioloģijai vai onkoloģijai, jo dermatoloģiskās slimības nav tikai “virspusējas problēmas” – tās ir reāla, ikdienas cilvēku dzīves kvalitāti ietekmējoša patoloģija, kam nepieciešama moderna, pieejama un mērķēta ārstēšana.
Autore ir medicīnas doktore, Latvijas Dermatoveneroloģijas biedrības valdes priekšsēdētāja