Ilustratīvs attēls no pixabay.com.
Pēdējā laikā publiskajā telpā ar jaunu sparu uzmutuļojusi diskusija par kompensācijām, ko uzņēmumu vadītāji saņem, atstājot amatu. Šajā laikā ziņas par pārdesmit tūkstošu lielām naudas izmaksām, kā tas ir, amatu atstājot, piemēram, Latvenergo vadošajiem darbiniekiem*, nudien uzkurina jautājumus un neizpratni par to, vai tas ir godīgi, ētiski un pieļaujami. Un šie apsvērumi savukārt rosina tālāku diskusiju par to, pēc kādām kvalitātēm notiek augstākā līmeņa vadītāju atlase valsts un privātā sektora uzņēmumos. Tāpēc kā ilggadēja augsta līmeņa personāla atlases eksperte vēlos iesaistīties diskusijā ar dažiem argumentiem.
Vispirms šādas kompensācijas nav izņēmuma gadījums lielā valsts sektora uzņēmumā, bet gan vispārpieņemta prakse augstākā līmeņa vadītāju amatu atstāšanas gadījumā. Izmaksāto kompensāciju apjomi pirmajā acu uzmetienā var šķist galvu reibinoši, tomēr standarta prakse arī privātos vai starptautiskos uzņēmumos ir atvadīties no augstākā līmeņa vadības darbiniekiem ar naudas izmaksu trīs līdz sešu mēnešalgu apjomā.
