Krišjānis Kariņš Saeimas tribīnē. Foto: Saeimas Preses centrs
“Vai Latvijā ir iespējama vājprātīga valdība?”, nesen jautāja pārstāvis no Latvijai līdzīgas, “jaunās” ES dalībvalsts, kuru paša valdības korupcija, populisms un sliktā pārvaldība bija novedusi izmisumā. Aizdomājos, jo mums Latvijā gājis visādi. Tomēr dienā, kad 13. Saeimā apstiprināta Krišjāņa Kariņa valdība, gribas teikt, ka mums tomēr ir paveicies ar vēlēšanu sistēmas, vēlētāju izvēles un politiskās tradīcijas kombināciju. Nesen kāds britu kolēģis, kas arī ir izmisumā par paša valstī notiekošo un labi pārzina Latvijas politiku, jautāja: “Kāpēc mums nav Kariņa?”. Šajā pa jokam izteiktajā jautājumā ir liela daļa patiesības.
Dzīvojam sadrumstalotas politikas laikā. To raksturo skaidro, ierasto, paredzamo politisko izvēļu – esmu darba ņēmējs, tātad balsoju par sociāldemokrātiem - noriets. Tas, protams, saistīts ar plašām ekonomiskām, sociālām, tehnoloģiskām un kulturālām pārmaiņām. Šajā laikmetā redzam demokrātijas, kas ar grūtībām, tomēr spēj realizēt pārvaldību un stipras, spēcīgas demokrātijas, kas gandrīz netiek galā. Diemžēl pašlaik redzam, ka šajā sadrumstalotības laikmetā galā tikt ir visgrūtāk tieši tām demokrātijām, kas pieradušas iztikt bez kompromisiem un koalīcijām, kuru vēlēšanu sistēma nosaka vairākuma varu, nevis proporcionalitāti – uzvarētājs iegūst visu, nevis varu dala proporcionāli iegūtajam atbalstam.
