Ilustratīvs foto
Par Covid-19 ietekmi uz izglītības sistēmu visos līmeņos, sākot no pamatskolas līdz augstākajai izglītībai, ir runāts ļoti daudz. Taču, sākot jauno mācību gadu, ir parādījušās jaunas iezīmes – prasība vakcinēties, studiju procesa norises organizēšana, informatīvo tehnoloģiju izmantošana u.c.
Prasības pret studentu vakcinēšanos ar Eiropas Savienībā atzītām vakcīnām piespiedu kārtā, manuprāt, ir pārspīlēta norma. Es gribu akcentēt vakcinēšanās diskrimināciju, kas vērsta pret trešo valstu studentiem, kuri izteikuši vēlmi studēt Latvijā. Šie studenti ir vakcinēti ar zālēm, kas atzītas un sertificētas viņu dzimtajās valstīs. Latvijā šādu studēt gribētāju ir aptuveni 20 000.
Šai problēmai ir trīs galvenie aspekti. Pirmkārt, medicīniskais vai cilvēciskais, proti, ne katrs vēlas organisma ievadīt vielas, kas nav pietiekami ilgstoši pārbaudītas. Otrkārt, katras augstskolas finansiālais aspekts – cik studentus mēs varam zaudēt, pamatojoties uz neadekvātiem valdības lēmumiem, kaut arī atsauce tiek likta uz Eiropas Savienības regulām? Diez vai pilsoņiem no Apvienotās Karalistes medicīniskā aprūpe un vakcīnu substance ir mainījusies, salīdzinot ar pēdējiem desmit mēnešiem, kad tā vēl atradās Eiropas Savienībā. Treškārt, morāli ētiskais aspekts un Latvijas augstskolu starptautiskais tēls. Mēs taču cīnāmies par starptautisku Latvijas augstskolu popularitāti pozitīvā izteiksmē. Viss iepriekš minētais to neveicina.
