Ilustratīvs attēls.
Jaunajā gadā turpinām sadzīvot ar globālo politisko nenoteiktību un pieaugošiem hibrīddraudiem valsts drošībai, kamēr Ukraina ir iegājusi piektajā pilna mēroga kara gadā. Valsts līmenī tiek aktīvi strādāts pie valsts aizsardzības un krīžu pārvaldības stiprināšanas, tostarp stiprinot NBS spējas un pilnveidojot pārvaldības modeļus krīzes situācijām, taču kritisko dienestu nodrošinājums ar atbilstošu ekipējumu joprojām lielā mērā paliek ārpus šīs centralizētās pieejas, kamēr pašvaldības un atsevišķi dienesti katra savā veidā cenšas rast risinājumus.
Šāda pieeja rada risku, ka iepirktais ekipējums kara apstākļos nespēs sniegt nepieciešamo aizsardzību. Šo risku var mazināt, nodrošinot individuālo ekipējumu centralizēti – ar vienotiem, ekspertu veidotiem standartiem un apjomu, kas ļauj panākt konkurētspējīgus piedāvājumus. Latvijā to ir iespējams īstenot, balstoties uz jau esošajiem procesiem un vietējās industrijas kapacitāti.
Krievijas karš Ukrainā skaidri parāda, ka kritiskā infrastruktūra un civilie objekti tiek apzināti mērķēti, turklāt palīdzības sniegšanas laikā nereti tiek veikti atkārtoti triecieni, apdraudot glābējus. Atbilstošas aizsargvestes un ķiveres kļūst par priekšnoteikumu, lai glābēji, mediķi, dažviet arī inženieri un tehniķi, varētu pildīt savus pienākumus, vienlaikus maksimāli samazinot risku pašu dzīvībai. Tas nozīmē, ka izšķiroša nozīme ir ekipējuma atbilstībai noteiktiem standartiem.
Latvijā jautājums par ekipējuma nodrošinājumu neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam, pašvaldības policijai, stratēģiskās infrastruktūras avārijas dienestiem u.c. nereti nonāk pašu dienestu vai pašvaldību atbildībā, kurām ne vienmēr ir pietiekama ekspertīze vai ieplānots budžets, lai nodrošinātu, ka iegādātais ekipējums – piemēram, veste vai ķivere – atbilst apdraudējuma līmenim un sniedz nepieciešamo aizsardzību.
Covid-19 pandēmijas laikā pieredze rāda, ka decentralizēti iepirkumi var novest pie situācijām, kur iegādātie individuālie aizsardzības līdzekļi praksē nespēj nodrošināt nepieciešamo aizsardzību. Valsts kontroles 2021. gada izvērtējums konstatēja, ka individuālo aizsardzības līdzekļu nodrošinājums ārkārtējā situācijā bija sadrumstalots – trūka vienotu un savlaicīgu vadlīniju, pašvaldībām bieži nebija pietiekamu zināšanu par nepieciešamajām precēm un to iegādes iespējām, kā arī pastāvēja neskaidrība par uzglabāšanas prasībām.
Līdzīgi kā ar individuālās aizsardzības precēm slimību izplatīšanas ierobežošanai, arī vestēm un ķiverēm ir nepieciešama atbilstoša uzglabāšana. Nepareizos apstākļos, piemēram, mitruma, temperatūras vai mehāniskas deformācijas ietekmē, var būtiski mazināties to aizsardzības īpašības. Ekipējuma nodrošinājums un uzglabāšana prasa pieredzi un centralizētu pieeju, kas jau ir izveidota valsts aizsardzības struktūrām.
Tāpēc, stiprinot dienestu un pašvaldību spējas nodrošināt savus darbiniekus ar nepieciešamo ekipējumu, nedrīkstam atkārtot pandēmijas laikā pieļautās kļūdas. Atsevišķās pašvaldībās jau ir iegādātas ķiveres un vestes par zemāko cenu no izplatītājiem, kuru piedāvātais ekipējums nav paredzēts izmantošanai kara apstākļos. Vienlaikus Latvijā pastāv uzņēmumi ar pieredzi un kapacitāti dažāda līmeņa ekipējuma ražošanā, kas ļautu kritisko dienestu nodrošinājumu balstīt uz vietējo kompetenci, vienlaikus stiprinot piegādes ķēžu drošību un atbalstot vietējo industriju.
No savām kļūdām pandēmijas laikā un Ukrainas kara pieredzes zinām, ka centralizēta un vienota pieeja dienestu nodrošinājumam ar individuālo ekipējumu ir priekšnoteikums efektīvai un drošai dienestu darbībai kara apstākļos. Atliek šo pieeju īstenot praksē.
Autors ir individuālā kaujas ekipējuma eksperts.
