Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Pašlaik, kad lielākā daļa skolēnu jau ir atslābuši, jo semestris gandrīz noslēdzies, man kā skolotājai radās pārdomas. Viens mācību semestris ir daudz vai maz, vai šajā laikā ir iespējams īstenot savus mērķus un potenciālu? Cik cilvēku, tik dažādu variantu, kā šis laiks aizritējis. Lai vieglāk saprastu, ko ar to domāju, minēšu piemēru. Septembris – skolēni skolā ierodas apņēmības pilni, nu tik būs! Lielākajai daļai pirmās nedēļas tiešām izdodas, var un pat māk uzvesties, prot un grib mācīties! Nav runas par tiem, kas mācību procesu uzskata par savu pienākumu un vienmēr attieksme paliek nemainīga. Tiešām, atceroties savus skolas gadus, arī augstskolā studējot un pēc tam darba attiecībās esot, viss ir ļoti līdzīgi – ikdiena sastāv no darba un nepārtrauktas mācīšanās. Lai rastos cilvēkā šī apņēmība, ir nepieciešams laiks, kas kaut ko maina, kas ļauj apstāties un padomāt.
