Applūdusi pļava starp Vienības gatvi un Torņakalna staciju un peldošas platsmasas pudeles. Foto: Īriss Sviklis, LETA
Plastmasas piesārņojums dabā ir kļuvis par vienu no 21. gadsimta lielākajiem izaicinājumiem. Šī materiāla nonākšana dabā ir nāvējoši bīstama ne tikai dzīvniekiem, kas to mēdz apēst, sapīties tajā vai iesprūst, bet arī cilvēkiem. Jaunākie pētījumi liecina, ka plastmasa pilnībā nekad nesadalās, vien sairst sīkās mikrodaļiņās, kas vēlāk atkal nonāk mūsu organismā ar pārtiku un dzeramo ūdeni. Vienlaikus plastmasa ir viens no lētākajiem un ērtākajiem iepakojuma veidiem. Veikalos nopērkamie produkti nereti ir iepakoti vairākos dažādas plastmasas slāņos, un patlaban – pat ar bezmaksas vieglās plastmasas maisiņu aizliegumu – mazie plānās plastmasas maisiņi ir pieejami it visur. Ko darīt?
Lai gan Latvijā jau ilgus gadus pastāv atkritumu šķirošanas sistēma, tā nav spējusi efektīvi nodrošināt plastmasas atgriešanos otrreizējās pārstrādes ciklā. Aizvien ļoti daudz – aptuveni 11 000 tonnu 2017. gadā – nešķirotas plastmasas tiek vienkārši aprakta izgāztuvēs. Diemžēl liels apjoms paliek izmests dabā – mežos, upēs, pļavās. Kā ilgi gaidīts un Latvijai nepieciešams nākamais solis cīņā ar plastmasu būtu pašlaik tik dedzīgi apspriestās depozīta sistēmas ieviešana, kādas mums nav bijis vairāk nekā veselu paaudzi. Bet vai tiešām depozīta sistēma – tāda, kāda tā iecerēta pašreizējā veidolā, – sniegs cerēto rezultātu? Vai depozīta sistēma, kas tiek attiecināta tikai uz atsevišķiem dzēriena iepakojumiem, pilnvērtīgi palīdzēs Latvijai samazināt plastmasas piesārņojumu, otrreiz pārstrādāt plastmasu kā vērtīgu resursu un sasniegt Eiropas Savienības (ES) izvirzītos mērķus?
