Līga Āboliņa. Publicitātes foto.
Novembrī, kad īpaši domājam par Latviju un tās nākotni, ir vērts sev pajautāt - cik daudzās mājās arī pēc gadu desmitiem degs gaisma, skanēs bērnu balsis un turpināsies dzīve?
Latvijā demogrāfija jau ilgstoši ir viena no visvairāk apspriestajām valsts attīstības problēmām. Runājam par pabalstiem, mājokļiem, bērnudārziem un nepieciešamību palielināt dzimstību. Tomēr arvien nozīmīgāks kļūst jautājums, kas vieno daudzus cilvēkus lemjot par ģimenes veidošanu - drošības izjūta un pārliecība par nākotni.
Drošība nav tikai valsts militārā aizsardzība, tā sākas ar stabiliem ienākumiem, pieejamu mājokli, veselību un pārliecību, ka bērna piedzimšana neapdraudēs ģimenes labklājību. Taču tikpat svarīga ir drošība valsts mērogā. Kā nākotnes plānus ietekmē ziņas, piemēram, par svešas valsts lidaparātiem Latvijas gaisa telpas tuvumā vai tās pārkāpšanu? Tas, kas vēl nesen šķistu ārkārtējs notikums, šodien kļuvis par daļu no ikdienas ziņām. Vai Latvija arī pēc pieciem vai desmit gadiem būs droša vieta, kur audzināt bērnus? Vai esi jau sagatavojis savu 72 stundu somu? Šādi jautājumi ir klātesoši teju vai ik dienu un var ietekmēt lēmumu par ģimenes kuplumu.
Mazāk potenciālo vecāku, mazāk bērnu
2025. gadā Latvijā piedzima tikai 11 931 bērns - gandrīz par 18% mazāk nekā 2023. gadā. Summārais dzimstības koeficients samazinājās līdz 1,15 bērniem uz sievieti, salīdzinot ar 1,70 vēl 2017. gadā. Arī šā gada deviņos mēnešos Centrālā statistikas pārvalde ziņo, ka šogad reģistrētie 8652 jaundzimušie ir vēl par 6% mazāk nekā 2025.gada attiecīgajā periodā. Savukārt 2026. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,845 miljoni iedzīvotāju - par 15,5 tūkstošiem mazāk nekā gadu iepriekš [1, 2].
Taču aiz šiem dzimstības skaitļiem ir divas atšķirīgas problēmas. Pirmā - samazinās vidējais bērnu skaits uz sievieti. Otrā - kļūst mazāk pašu potenciālo vecāku. Tādēļ pat dzimstības koeficienta stabilizēšanās vēl nenozīmētu, ka pārstās samazināties jaundzimušo skaits.
Vai cilvēki patiešām vēlas mazāk bērnu? Atbildi palīdz meklēt Latvijas Vecāku organizācijas 2026. gada pētījums “Zemās dzimstības izaicinājumi Latvijā: nepieciešamība pēc jauniem politikas instrumentiem”. Tā dalībnieki – Latvijas jaunieši kā vēlamo ģimenes lielumu visbiežāk minēja divus vai trīs bērnus, taču lēmumu par pirmo bērnu atliek, gaidot optimālus apstākļus, t.i. stabilus ienākumus, mājokli, profesionālu nostiprināšanos un emocionālu gatavību [3]. Pētījumā izmantota kvalitatīvā pētniecības pieeja, kas ļauj padziļināti izprast dalībnieku pieredzi un viedokļus, taču iegūtos rezultātus nevar vispārināt uz visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tomēr pētījums atklāj būtisku pretrunu starp vēlmi veidot ģimeni un priekšstatiem par tam nepieciešamajiem apstākļiem - cilvēki vēlas ģimeni, bet nereti gaida brīdi, kad būs sasniegti gandrīz ideāli dzīves apstākļi. Šāda gaidīšana var turpināties gadiem, un, atliekot pirmo bērnu, saīsinās arī laiks nākamo bērnu radīšanai.
Nedrošība ietekmē ne tikai iespējas, bet arī izvēles
Starptautiskie pētījumi apliecina, ka ekonomiskā un ģeopolitiskā nenoteiktība var veicināt bērnu radīšanas atlikšanu. Pētījumos par Ukrainu konstatēts, ka militārais konflikts un ekonomiskā nestabilitāte ietekmēja ģimeņu plānus jau pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma, bet kara apstākļos nenoteiktība ir vēl pieaugusi, atliekot otrā un nākamo bērnu piedzimšanu [4, 5]. Arī Polijā 2026. gadā publicētā pētījumā 32,3% no 1092 aptaujātajiem Lielpolijas vojevodistes iedzīvotājiem atzina, ka karš Ukrainā ietekmē viņu lēmumus par bērnu radīšanu, apliecinot ģeopolitiskās nedrošības nozīmi ģimenes plānošanā [6].
ANO Iedzīvotāju fonda 2025. gada ziņojumā “Patiesā dzimstības krīze” (angļu val. - The Real Fertility Crisis) 39% aptaujāto finansiālus ierobežojumus minēja kā šķērsli vēlamā bērnu skaita īstenošanai, bet aptuveni piektā daļa norādīja uz bažām par nākotni [7].
Latvijā vēl nav pētījumos balstītu datu, lai varētu precīzi noteikt, cik lielā mērā tieši ģeopolitiskā situācija ietekmē dzimstību, tomēr arī Ingas Akmentiņas-Smildziņas vadītās organizācijas pētījumā parādās stabilitātes trūkums un bažas par valsts nākotni. Tas atgādina, ka demogrāfijas politika nevar aprobežoties ar finansiāliem aprēķiniem. Cilvēku lēmumus ietekmē arī tas, kādu nākotni viņi spēj iztēloties.
Iesāktais ir jāturpina, nevis katru reizi jāsāk no jauna
Būtu netaisnīgi apgalvot, ka pēdējos gados demogrāfijas jomā nekas nav darīts. Gluži pretēji - ir paplašināts valsts atbalsts medicīniskajai apaugļošanai, attīstītas ALTUM mājokļu garantijas ģimenēm un pilnveidoti sociālā atbalsta instrumenti. No 2026. gada bērna piedzimšanas pabalsts palielināts līdz 600 eiro, bērna kopšanas pabalsts - līdz 298 eiro mēnesī. Nostiprināta arī iespēja strādājošajiem vecāku pabalsta saņēmējiem saglabāt 75% no piešķirtā pabalsta [8, 9]. Tie ir konkrēti un ģimenēm nozīmīgi lēmumi. Taču demogrāfijas politikā rezultātus nevar sagaidīt viena budžeta gada laikā, tāpēc nākamajai valdībai īpaši svarīgi būtu nepazaudēt pēctecību, lai sagaidītu arī taustāmus rezultātus datos. Ja katrs politiskais cikls sākas ar jaunu prioritāšu sarakstu, ģimenēm ir grūti uzticēties ilgtermiņa solījumiem.
Šeit būtiska ir arī vecāku pieredze. Vecāku organizācijas pētījumā dalībnieki pozitīvi vērtēja apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu, iespēju tajā iesaistīties abiem vecākiem un mājokļu atbalstu. Vienlaikus viņi norādīja uz nepietiekamu palīdzību ģimenēm ar vienu vai diviem bērniem, ierobežotu bērnu pieskatīšanas pakalpojumu pieejamību un grūtībām savienot darbu ar bērnu audzināšanu [3]. Īpaši interesants ir pētījumā aprakstītais “atbalsta vakuums”. Vecvecāki bieži turpina strādāt, dzīvo tālu vai paši ir aizņemti ar aprūpes pienākumiem. Tādēļ jaunie vecāki nevar paļauties uz palīdzību, kas agrāk ģimenēs bija ierastāka. Šo situāciju neatrisina tikai bērnudārza vieta - vajadzīgas arī elastīgas pieskatīšanas iespējas, kad vecākiem jāstrādā vai rodas neparedzēti apstākļi.
Savukārt veselības aprūpē jau ir iesākts darbs, kuru īpaši svarīgi novest līdz rezultātam. Veselības ministrijas un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas piedāvātais bērnu veselības aprūpes pārveides modelis paredz vienotu pakalpojumu tīklu, skaidrākus palīdzības saņemšanas termiņus un koordinētu pacienta ceļu [10]. Tas varētu būt nozīmīgs ieguvums ģimenēm, kurām šobrīd pašām jāmeklē speciālisti un jāsaskaņo dažādu ārstniecības iestāžu pakalpojumi.
Tikpat svarīgi turpināt agrīnās bērnu attīstības izvērtēšanas un atbalsta sistēmas BAASIK ieviešanu, lai palīdzība bērnam būtu pieejama savlaicīgi, nevis tikai tad, kad grūtības jau kļuvušas nopietnas.
Ģimenei vajadzīga pārliecība par rītdienu
Valsts budžeta ierobežojumi ir realitāte, kuru nevar ignorēt, taču, runājot par izdevumu pārskatīšanu, svarīgi skaidri pateikt, kuras ģimeņu sociālās garantijas tiks saglabātas. Pretējā gadījumā pat diskusijas par iespējamām izmaiņām var vairot nedrošību.
Īpaši jutīgas pret ienākumu svārstībām ir viena vecāka ģimenes, tāpat arī ģimenes, kurās kādam no vecākiem vai bērnam ir invaliditāte. 2025. gadā Latvijā bija 83,2 tūkstoši viena vecāka mājsaimniecību ar bērniem un jauniešiem līdz 24 gadu vecumam. Savukārt viena vecāka mājsaimniecībās ar apgādībā esošiem bērniem nabadzības risks 2024. gadā sasniedza 28,7% [11].
Protams, jāpatur prātā, ka ģimenes veidošana nav īstermiņa lēmums un to neizšķir tikai pabalsta apmērs bērna piedzimšanas brīdī. Svarīga ir pārliecība, ka arī pēc pieciem vai desmit gadiem būs iespējams samaksāt par mājokli, savienot darbu ar bērnu aprūpi un nepieciešamības gadījumā saņemt palīdzību.
Neaizmirst arī tos, kuri varētu atgriezties
Demogrāfijas diskusijās remigrācija dažkārt paliek dzimstības jautājumu ēnā, par tās ietekmi uz demogrāfisko situāciju ekspertu vidū nav viennozīmīga viedokļa. Tomēr Latvijai svarīgs ir ne tikai bērnu skaits uz vienu sievieti, bet arī tas, cik daudz reproduktīvā vecuma cilvēku šeit dzīvo.
Remigrācija pati par sevi negarantē dzimstības koeficienta pieaugumu. Taču tā var palielināt potenciālo vecāku skaitu, papildināt darbaspēku un stiprināt reģionu attīstību. Lietuvas pieredze rāda, ka ekonomiskā izaugsme un algu atšķirību mazināšanās var sekmēt emigrējušo iedzīvotāju atgriešanos [12].
Latvijā jau darbojas remigrācijas koordinatori. Būtu vērtīgi šo darbu papildināt ar mērķētāku palīdzību darba, mājokļa un bērnu izglītības jautājumos. Ja cilvēki aizbrauca labāk atalgota darba un stabilākas dzīves meklējumos, tieši šo apstākļu uzlabošanās var kļūt par pārliecinošāko iemeslu atgriezties.
Pieci akcenti nākamajam politiskajam ciklam
Neviena valsts nav atradusi universālu formulu noturīgam dzimstības pieaugumam. Arī Latvijai nebūtu jāsola strauja atgriešanās pie paaudžu nomaiņai nepieciešamajiem 2,1 bērniem uz sievieti. Daudz saprātīgāk būtu noteikt pakāpenisku ilgtermiņa virzību, piemēram, atgriešanos pie 2017. gada dzimstības līmeņa 1,70, vienlaikus vērtējot ģimeņu labklājību un to, cik lielā mērā cilvēki spēj īstenot savus ģimenes plānus. Tādejādi nākamajos četros gados jāliek akcents uz piecām īpaši svarīgām lietām.
Pirmkārt, saglabāt ģimeņu ekonomiskās drošības pēctecību. Turpināt iesākto pabalstu sistēmas pilnveidi un Labklājības ministrijas piedāvātās vecāku pabalsta reformas izvērtēšanu, paredzot saprotamus atbalsta pārskatīšanas principus. Īpašu uzmanību pievērst tam, lai bērna piedzimšana neradītu krasu ģimenes ienākumu samazinājumu un atbalsts būtu jūtams arī viena un divu bērnu ģimenēm.
Otrkārt, palīdzēt ģimenēm īstenot vēlmi pēc bērniem. Turpināt mājokļu atbalsta programmas, papildinot tās ar pieejamiem īres mājokļiem un elastīgākām bērnu pieskatīšanas iespējām. Vecāku organizācijas pētījums atgādina, ka lēmums par bērniem nereti tiek atlikts, gaidot lielāku materiālo stabilitāti. Taču, atliekot pirmā bērna piedzimšanu, pieaug arī risks saskarties ar reproduktīvās veselības problēmām. Tādēļ svarīgi arī turpināt attīstīt jau pieejamo valsts apmaksāto neauglības ārstēšanu un medicīnisko apaugļošanu, lai pēc iespējas vairāk ģimeņu varētu īstenot savu vēlmi pēc bērniem.
Treškārt, ieviest iesākto bērnu veselības un attīstības pakalpojumu pārveidi. Vienotais bērnu veselības aprūpes tīkls, savlaicīga piekļuve speciālistiem, vecmāšu mājas vizīšu attīstīšana un BAASIK ieviešana var sniegt ģimenēm ļoti konkrētu drošības sajūtu. Svarīgi, lai pārmaiņas sasniegtu bērnus visā Latvijā.
Ceturtkārt, stiprināt iespējas atgriezties Latvijā. Turpināt remigrācijas atbalstu, vairāk sasaistot to ar nodarbinātību, mājokļiem un bērnu izglītību. Panākumus vērtēt ne tikai pēc atgriezušos skaita, bet arī pēc tā, cik ģimeņu Latvijā paliek ilgtermiņā.
Piektkārt, saglabāt demogrāfiju kā kopīgu, datos balstītu valsts prioritāti. Latvijā jau ir sākts starptautiskais pētījums “Latvijas ģimenes paaudzēs” (angļu val. - Ģenerations and gender survey), kurā aptaujāti vairāk nekā 7000 iedzīvotāju [13]. Tā rezultāti būtu jāizmanto, lai regulāri vērtētu ģimeņu plānus, šķēršļus un īstenoto pasākumu ietekmi.
Pozitīvs solis ir 15. Saeimā paplašinātais Ilgtspējīgas attīstības un demogrāfijas jautājumu komisijas mandāts, kas paredz demogrāfiju skatīt plašāk - ne tikai dzimstības, bet arī migrācijas, sabiedrības novecošanas, darbspējīgo iedzīvotāju skaita un valsts ilgtermiņa attīstības kontekstā. Tas apliecina izpratni, ka demogrāfija nav vienas nozares jautājums un tās risinājumiem nepieciešama saskaņota valsts politika.
Tikpat svarīgi nepazaudēt iepriekšējā politiskajā ciklā iesākto darbu pie vienotas demogrāfijas politikas koordinācijas. Tam nepieciešams skaidrs politiskās atbildības centrs, konkrēts pienākumu sadalījums starp ministrijām un finansējuma sasaiste ar sasniedzamajiem rezultātiem. Vērā ņemama ir Islandes pieredze, kur bērnu un ģimeņu atbalsta pakalpojumu integrācijai likumā noteikta atbildīgā ministra kompetence, institūciju sadarbības pienākumi un četru gadu rīcības plānošana. Šāda pieeja ļautu arī Latvijā mazināt pasākumu dublēšanos, saglabāt iesākto reformu pēctecību un regulāri izvērtēt to rezultātus.
Šie pieci virzieni nav aicinājums sākt visu no jauna. Drīzāk vēlējums saglabāt jau paveikto, pabeigt iesāktās pārmaiņas un ar lielāku uzmanību ieklausīties cilvēkos, kuri šodien un nākotnē pieņems lēmumus par ģimenes veidošanu. Jo valsts uzdevums nav pierunāt cilvēkus radīt vairāk bērnu, nekā viņi paši vēlas. Tās uzdevums ir palīdzēt īstenot vēlmi pēc bērniem tepat Latvijā.
Un, iespējams, tieši tur sākas demogrāfijas nākotne - pārliecībā, ka Latvija ir vieta, kur ir droši ne tikai dzīvot šodien, bet arī plānot dzīvi nākamajām paaudzēm.
Autore ir demogrāfijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docētāja.
Izmantotie literatūras un datu avoti
1. Centrālā statistikas pārvalde (2026). Latvijā dzīvo 1,845 miljoni iedzīvotāju. https://www.csp.gov.lv/lv/jaunums/latvija-dzivo-1845-miljoni-iedzivotaju
2. Centrālā statistikas pārvalde. Dzimstības koeficienti, tabula IDK010. https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__ID__IDK/IDK010/
3. Akmentiņa-Smildziņa, I. (2026). Zemās dzimstības izaicinājumi Latvijā: nepieciešamība pēc jauniem politikas instrumentiem. Latvijas Vecāku organizācija. https://vecakuorganizacija.lv/petijumi/petijums-zemas-dzimstibas-izaicinajumi-latvija-nepieciesamiba-pec-jauniem-politikas-instrumentiem/
4. Perelli-Harris, B., Gerber, T. P., & Hilevych, Y. (2024). Uncertainty and Fertility in Ukraine on the Eve of Russia’s Full-Scale Invasion. European Journal of Population. https://doi.org/10.1007/s10680-024-09713-7
5. Kurylo, I., Aksyonova, S., & Krimer, B. (2025). Fertility and Childbearing Plans in Ukraine: War and Post-Wartime Expectations. https://doi.org/10.46841/RCV.2025.04.01
6. Determinants of fertility intentions in a low-fertility region of Central Europe: a cross-sectional survey of 1,092 respondents in the Greater Poland Voivodeship (2026). Frontiers in Public Health. https://doi.org/10.3389/fpubh.2026.1872501
7. UNFPA (2025). State of World Population 2025: The Real Fertility Crisis. https://www.unfpa.org/swp2025
8. Labklājības ministrija (2026). Izmaiņas sociālajā jomā 2026. gadā; priekšlikumi vecāku pabalsta reformai. https://www.lm.gov.lv/lv/jaunums/labklajibas-ministrija-rosina-reformet-un-butiski-uzlabot-vecaku-pabalstu
9. Latvijas Republikas Saeima (2026). Saeima saglabā līdzšinējo vecāku pabalsta apmēru strādājošiem vecākiem. https://www.saeima.lv/lv/aktualitates/36094-saeima-saglaba-lidzsinejo-vecaku-pabalsta-apmeru-stradajosiem-vecakiem/
10. Ministru kabinets (2026). Bērnu veselības aprūpē izveidos vienotu pakalpojumu tīklu. https://www.mk.gov.lv/lv/jaunums/bernu-veselibas-aprupe-izveidos-vienotu-pakalpojumu-tiklu-un-paries-uz-kliniskajas-vajadzibas-balstitu-pakalpojumu-planosanu-skaidriem-terminiem-un-koordinetu-pacienta-celu
11. Centrālā statistikas pārvalde (2025–2026). Sociālā iekļaušanās un nabadzības risks. https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/labklajibas-un-vienlidzibas-raditaji/sociala-ieklausanas/15347-sociala
12. OECD (2025). OECD Economic Surveys: Lithuania 2025. Addressing Demographic Challenges. https://www.oecd.org/en/publications/oecd-economic-surveys-lithuania-2025_4abf1ea5-en/full-report/addressing-demographic-challenges_c5c79266.html
13. Ministru kabinets (2026). 7000 iedzīvotāju piedalījušies pētījuma “Latvijas ģimenes paaudzēs” aptaujā. https://www.mk.gov.lv/lv/jaunums/7000-iedzivotaju-piedalijusies-petijuma-latvijas-gimenes-paaudzes-aptauja