Cik maksā ierēdņu iztēles pieņēmumi?

 Argumenti ir sekojoši: tas mazināšot konkurenci, sadārdzināšot zāles un pat likšot ražotājiem aiziet no Latvijas. Izklausās nopietni, taču ir viena problēma – Veselības ministrija pati atzīst, ka tās rīcībā nav nekādu pētījumu vai aprēķinu, kas šos riskus apstiprinātu.

Pacientu un ārstu organizācijas jau ilgstoši aicina piešķirt tiesības cilvēkam izvēlēties sev atbilstošākas zāles, pašam sedzot cenu starpību starp izvēlēto un lētāko kompensējamo variantu. Šāda pieeja neprasa papildu līdzekļus no valsts budžeta un vienlaikus dod pacientam iespēju saņemt sev atbilstošākās zāles, atbrīvojot viņu no budžeta. Tā atbrīvo cilvēku no absurdas situācijas, kurā par ārsta nozīmētām, bet ne lētāko zāļu iegādi būtu jāmaksā pilna cena no savas kabatas.

Savukārt ierēdņu argumentācija uzdod pamatotu jautājumu par to, kā Latvijā tiek pieņemti lēmumi veselības aprūpē? Vai ierēdņi savā iztēlē prognozē iespējamās sekas, vai tomēr lēmumu pamatā vispirms būtu jābūt datiem un pierādījumiem? Es neapgalvoju, ka ministrijas minētie riski noteikti nepiepildīsies. Taču, ja šie iespējamie riski tiek izmantoti kā galvenais arguments pret pacienta izvēli, ir tikai dabiski prasīt aprēķinus, kas to pamato.

Pacienta tiesības uz informētu piekrišanu nav tikai tehniska formalitāte sekot ārsta norādījumiem. Tās sakņojas pacienta autonomijā un tiesībās līdzdarboties lēmumā par sev piemērotāko ārstēšanu. Ja valsts liedz iespēju izvēlēties atbilstošākās zāles vispārīgā nosaukuma ietvaros, pat ja cilvēks pats ir gatavs segt cenu starpību, šāda pacienta izvēles brīvības ierobežošana ir nopietns solis pret pacienta interesēm. Jebkuram šādam ierobežojumam ir jābūt balstītam skaidros, pārbaudāmos datos un aprēķinos, nevis vispārīgos pieņēmumos par visas sistēmas iespējamajiem riskiem.

Lēmumu pamatā – ierēdņu pieņēmumi

Veselības ministrijas oficiālajās atbildēs pacientu biedrībām parādās formulējums, ka ministrijas rīcībā nav atsevišķa pētījuma, aprēķinu kopuma vai kvantitatīva modeļa, kas konkrēto risku būtu izvērtējis. Tas atsedz sistēmisku problēmu. Mūsdienīgu datu modelēšanas un tirgus analīzes rīku vietā lēmumu pamatā tiek ielikti vispārīgi pieņēmumi.

Jau brīdī, kad tika virzīti grozījumi, nosakot pienākumu ārstam izrakstīt zāles vispārīgā nosaukuma ietvaros un aptiekai izsniegt lētāko, pacientu un nozares organizācijas iebilda, ka virziens ir kļūmīgs. Šie argumenti kalpoja par pamatu arī vēršanai Satversmes tiesā. Tagad, kad praksē skaidri redzams, ka sistēma ir jāuzlabo pacientu interesēs, Veselības ministrija turpina spītīgi vilcināties. Tā vietā, lai piedāvātu reālus risinājumus, nozares un pacientu priekšlikumi tiek vienkārši noraidīti, konstruktīvas reformas aizstājot ar tukšu laika vilkšanu.

Veselības politikā ar pieņēmumiem ir par maz. Ja valsts ierobežo cilvēka izvēli, tai būtu jāspēj daudz vairāk nekā tikai nosaukt iespējami sliktu scenāriju. Jo šeit runa ir par ļoti vienkāršu principu. Ārsts nosaka ārstēšanu un izraksta nepieciešamās zāles. Ja valsts pilnā apmērā kompensē lētāko variantu, bet cilvēks vēlas citas terapeitiski līdzvērtīgas zāles un ir gatavs piemaksāt starpību, kāpēc viņam šāda iespēja būtu jāatņem?

Datu dinamika laikā rada jautājumus

Pārāk bieži veselības aprūpē par panākumu tiek pasludināts tas, ka valstij izdevies samazināt izmaksas. Galvenais jautājums ir par to, vai pacients šo ietaupījumu savā makā vispār sajuta.

Publiski pieejamie OECD (State of Health in the EU) [1] uzskatāmi liecina par pretēju tendenci nekā mums tiek solīts. Ja līdz 2020. gada reformai pacientu tiešie maksājumi (out-of-pocket spending) Latvijā uzrādīja mērenu dinamiku (2017. gadā – 418,5 eiro, 2019. gadā – 442,8 eiro uz iedzīvotāju), tad pēc tam, kad stājās spēkā prasība izrakstīt un izsniegt tikai lētākās zāles ar vispārīgo nosaukumu, iedzīvotāju personīgie izdevumi piedzīvoja strauju lēcienu. Jau 2021. gadā šis rādītājs sasniedza 528 eiro, bet 2023. gadā pārsniedza 600 eiro slieksni (600,2 eiro uz iedzīvotāju), apsteidzot Eiropas Savienības vidējo līmeni (570 eiro). Tie ir par 157 eiro vairāk no katra cilvēka kabatas gadā nekā pirms pārmaiņām. Šāda dinamika liek uzdot jautājumu: vai nav pienācis laiks beigt paļauties uz pieņēmumiem un visbeidzot sākt ieklausīties pacientu un ārstu reālajā pieredzē, nevis skatīties tikai ierēdņu Excel tabulās?

Kad pacientam tiek atņemta iespēja piemaksāt tikai starpību par izvēlētajām zālēm, viņš bieži ir spiests pirkt vajadzīgās zāles par pilnu cenu vai vispār atsakās no terapijas. Turklāt sistēmā ir iestrādāts “eksperimentālais ceļš”. Lai pacients legāli nonāktu līdz sev piemērotākajām zālēm, viņam vispirms jāizmēģina lētākās zāles un jāpierāda to neefektivitāte vai blaknes. To apgrūtina vēl viens stingrs ierobežojums: ārsts drīkst izrakstīt zāles pēc to komercnosaukuma ne vairāk kā 30% gadījumu no kopējā izrakstīto recepšu apjoma. Rezultātā ārsta profesionālā izvēle tiek ierobežota ar mākslīgām kvotām, bet pacients kļūst par ķīlnieku pakāpeniskai medikamentu testēšanai. Tādējādi valsts mānīgā taupība rada tiešu sadārdzinājumu pacienta makā un veicina veselības stāvokļa pasliktināšanos.

Kad rezultāti neatbilst nolūkiem

Re:Baltica savā 2026. gada 1. septembra publikācijā [2] secina: lai gan pēc jaunā recepšu zāļu uzcenojuma modeļa ieviešanas 90% recepšu zāļu cena 2025. gadā samazinājās, kompensējamo zāļu iegādes izmaksas pacientiem kopumā nebija būtiski mazinājušās, bet par nereferences zālēm pacienti vidēji maksāja vairāk nekā pirms četriem gadiem. Cenu samazinājums vienā sistēmas segmentā uz papīra nenozīmē, ka pacienta reālais finansiālais slogs ir mazinājies.

Vēl skarbāka ir cita statistika. 2025. gadā vairāk nekā 166 tūkstoši unikālo pacientu nebija atprečojuši sev izrakstītās kompensējamo zāļu receptes (kopā vairāk nekā 311 tūkstošus recepšu). Vairāk nekā 166 tūkstoši cilvēku un 311 tūkstotis neatprečoto recepšu ir pārāk liels skaitlis, lai uz to vienkārši paskatītos un turpinātu diskutēt tikai par to, kā vēl efektīvāk samazināt zāļu cenu valstij nedomājot par pacienta vēlmēm. Varbūt beidzot būtu jānoskaidro, kāpēc cilvēks neizņem zāles, kuras ārsts viņam ir izrakstījis? Jo zāles, kuras pacients neiegādājas un nelieto, nav efektīva veselības aprūpes sistēma, lai cik skaisti izskatītos tās budžeta tabulas.

Ierēdņu bažām par konkurences mazināšanos ir spēcīgs pretarguments: ja ražotājiem būtu jākonkurē ne tikai par valsts iepirkumu, bet arī par paša pacienta izvēli, konkurence patiesībā saasinātos. Zāļu ražotāji būtu ieinteresēti pazemināt cenas arī nākamajām līdzvērtīgajām zālēm, lai atstarpe no valsts kompensētās bāzes būtu pēc iespējas mazāka, padarot tās pievilcīgas pircējam. Tieši reāla cīņa par pircēju, nevis administratīvi aizliegumi, veicina cenu krišanos. Ja ierēdņi uzskata, ka cenas augs – aprēķināsim. Ja uzskata, ka ražotāji aizies – modelēsim scenāriju.

Mēs pārāk bieži diskutējam par sistēmu no tās pārvaldītāju skatpunkta – budžets, iepirkumi, references zāles, ietaupījums, aizmirstot par galveno: pacientu un viņa vēlmi būt veselam. Veselības aprūpes sistēmas galvenais uzdevums nav nodrošināt skaistus Excel failus, bet gan nodrošināt, lai cilvēks saņem un var turpināt nepieciešamo ārstēšanu.

Tas nav tikai morāls, bet arī stingrs juridisks princips. Tiesu praksē un Satversmes tiesas atziņās ir skaidri uzsvērts: tiesības uz veselību un dzīvību ir primāras, un resursu trūkums vai iestādes vēlme ietaupīt pati par sevi nevar būt leģitīms attaisnojums, lai pārkāptu šo tiesību būtību. Efektīva cilvēktiesību un pacienta autonomijas nodrošināšana nedrīkst būt pakārtota ierēdņu ērtībām vai budžeta taupībai. Pieņemot sistēmiskus lēmumus, valstij vispirms ir jāvērtē indivīda pamattiesības un to reālais aizskārums. Diemžēl praksē par šiem pamatprincipiem ierēdņu kabinetos acīmredzami tiek aizmirsts, jo īpaši brīžos, kad tiek pārdalīts budžets vai meklēti kārtējie veidi, kā mehāniski mainīt sistēmu.

Valsts institūciju lēmumos gribētos redzēt mazāk pieņēmumu un vairāk ieklausīšanās pacientu un ārstu viedokļos. Mazāk abstraktu (izdomātu) “risku” un vairāk aprēķinu. Mazāk runu par pacientu kā sistēmas izmaksu vienību un vairāk par pacientu kā cilvēku, kuram ir tiesības uz informētu izvēli. Ja valsts vēlas pierādīt, ka pacientam izvēles došana radīs vairāk zaudējumu nekā ieguvumu, lai to pierāda – ar pētījumu, ar datiem un aprēķinu.

 Autors ir Latvijas Reto slimību alianses valdes priekšsēdētājs.

[1] OECD EU Country Health Profiles: https://www.oecd.org/en/data/dashboards/eu-country-health-profiles.html

[2] Re:Baltica publikācija "Solīja, bet vai izdarīja? Veselības aprūpe": https://rebaltica.lv/2026/09/solija-bet-vai-izdarija-veselibas-aprupe/