Artūrs Butāns. LETA/Zane Bitere
Demokrātiskā sabiedrībā ikgadējais valsts budžeta dokuments ir uzskatāms par galveno fiskālo dokumentu jeb finansiālo vienošanos starp sabiedrību un valsts varu. No šī aspekta, ir svarīgi vērtēt ne tikai to, cik konkrētais valsts budžeta likumprojekts ir atbilstošs vajadzībām, bet arī – vai šajā vienošanās aktā ir iekļauti budžeta sastādīšanas un uzraudzības principi, lai tas nekļūtu par vienvirziena darījumu.
Jau trešo gadu Saeimā gan formāli, gan neformāli esmu rosinājis lielāku budžeta atklātību un atšifrēšanu, tostarp izmantojot mūsdienīgus digitālus rīkus, kas ļautu izvērstāk iepazīties ar ministriju budžeta aktivitātēm un izpildi. Politiķi, kas iebilst pret lielāku budžeta atklātību un tā caurskatīšanu Saeimā, nereti cenšas notušēt caurspīdības vajadzību sakot, ka budžets ir jāsastāda Finanšu ministrijai, savukārt Saeimai visa informācija tāpat esot pieejama. Daži pat atsaucas uz Satversmi, taču tas ir nekorekti un nevietā. Satversmes 66. pants patiesi nosaka, ka Saeima ik gadus pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un izdevumu budžetu, kura projektu tai iesniedz Ministru kabinets. Tātad konstitucionālais ietvars nosaka, ka valsts budžetu veido un sastāda Ministru kabinets (lasiet - Finanšu ministrija), un to arī neapstrīdu, bet vienlaikus šis pants nepasaka, ka Finanšu ministrijas sagatavotajam valsts budžeta likumprojektam ir jābūt necaurspīdīgam, nepārredzamam un virspusējam, un ka Saeimas deputātam nav tiesību detalizēti uzraudzīt tā izpildi, kā tas ir šobrīd. Formāli Ministru kabinetam iesniegt Saeimā neatšifrētu un slēptu budžetu ļauj arī likums “Par budžetu un finanšu vadību”, jo tajā nav konkrēti minēts, cik atklātai un kādā detalizācijā jābūt iesniedzamajai budžeta pakotnei, līdz ar to detalizācijas un atklātības pakāpe ir atkarīga no Finanšu ministrijas labvēlības.
Kas pretojas atklātam un atšifrētam budžetam?
Esmu pilnībā pārliecināts, ka budžeta atklātība, līdzīgi kā nulles budžets, auditējot un izrevidējot birokrātijas uzaudzētus un sekundāras vajadzības izdevumus, ļautu atrast papildu līdzekļus, tādējādi mazinot budžeta deficītu un spējot nofinansēt dzimstības veicināšanas pasākumus, drošību un citas prioritātes. Tomēr ne mazāks ieguvums būtu konkrētība un kvalitāte, ko iegūtu gan likumdevēja darbs, gan diskusijas sabiedrībā un plašsaziņas līdzekļos. Bez caurspīdības un budžeta ekseļa atšifrēšanas pašreizējās debates bieži vien paliek virsrakstu un lozungu līmenī – ne budžeta aizstāvji, ne budžeta kritiķi Saeimā nevar kvalitatīvi ar to iepazīties. Šeit katrs varam sev pajautāt, kam ir izdevīgi, ka ne deputāti, ne sabiedriskās organizācijas, ne mediji nevar iepazīties ar pilnu valsts budžeta ainu.
Vai tiešām ar budžeta uzraudzību viss ir kārtībā, ja šobrīd pat mēs, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputāti, nevaram pilnvērtīgi un detalizēti iepazīties ar budžeta sastādīšanu vai tekošā budžeta izpildi? Tā vietā, lai par katru sev interesējošo budžeta programmu vai budžeta skaitli es rakstītu oficiālu iesniegumu ar informācijas pieprasīšanu Finanšu ministrijai (kas atrodas 2 minūšu gājienā no Saeimas), es labprātāk ieietu digitālā budžeta pārraudzības rīkā, kurā interaktīvi varu atvērt katru budžeta aili un dažu minūšu laikā saņemtu vajadzīgo informāciju. Vai tas nebūtu atbilstošāk 21. gadsimtam un tehnoloģiju iespējām? Vai tas nebūtu veids, kā mazināt birokrātiju, jo ierēdniecībai nebūtu jāsēž un jāraksta deputātiem garas, oficiālas vēstules par pieprasīto informāciju? Protams, budžetā ir arī klasificēta informācija par valsts drošību un infrastruktūru, un to nav jāpublicē, bet tas nenozīmē, ka jāslēpj arī pārējais valsts budžets no deputātiem, sabiedrības, medijiem. Jā, arī mediju debašu kvalitāte būtiski pieaugtu, jo tā vietā, lai runātu par vispārīgi iezīmētiem miljoniem dažādos resoros, varētu runāt par konkrētām budžeta aktivitātēm, prasīt konkrētākus pamatojumus koalīcijai un konkrētākus priekšlikumus opozīcijai, nevis iesprūst vārds pret vārdu formācijā, kurā koalīcija apgalvo, ka brīvu finanšu līdzekļu nav un optimizēt neko nevar, bet opozīcija saka, ka ir iebudžetētas liekas greznības un ka, no tām atsakoties, var īstenot jaunas iniciatīvas.
Atgriežoties pie ievadā izteiktās pamatdomas – ja valsts budžets ir vienošanās ar sabiedrību par kopējā nodokļu maksātāju maciņa pārvaldīšanu, tad nodokļu maksātājiem ir jābūt tiesībām jebkurā brīdī sekot līdzi maciņa pārvaldīšanai detalizēti, nevis tikai noskatīties, kā šarmanti gar kamerām tiek novicināts ādas portfelis, kuram katru gadu piešķir jaunu devīzi un kura saturu katrs politiskais spēks interpretē sev labvēlīgi, ietērpj sev labvēlīgās frāzēs. Vai nodokļu maksātājiem ir jāakceptē kārtība, ka ne viņi, ne viņu demokrātiskā kārtā ieceltie tautas priekšstāvji nevar iepazīties ar maciņa saturu, jo to uzurpējusi Finanšu ministrija? Pret šādu kārtību iebildu, esot koalīcijas deputāts, un iebilstu šodien kā opozīcijas deputāts, jo abos gadījumos jūtos pazemots no Ministru kabineta, ka likumdevējs ir kāds sekundārs subjekts, kam var neatskaitīties, un kas tāpat nobalsos par budžetu, pat ja nesapratīs, kas tajā ir.
Līdzībās runājot, pašreizējā budžeta balsošanas kārtība Saeimā ir kā automašīnas pirkšana, kurā Tev neļauj ne iesēsties salonā, ne atvērt motora pārsegu, bet spiež noticēt pārspīlēti nopulētajai virsbūvei un sludinājuma aprakstam, kurš vēsta par neticamu jaudu un iepriekš neredzētu braukšanas dinamiku, un vēl liek Tev to iegadāties ar ātrā kredīta procentiem.
Vai budžeta lozungi atbilst saturam?
Minēšu konkrētu piemēru par budžeta nopulētajiem lozungiem un atklātības trūkumu. 2024. gada Arvila Ašeradena un Evikas Siliņas tandēms nenogurstoši reklamē, ka 2025. gada valsts budžets būšot “Drošības budžets”. Finanšu ministrija tik ļoti vēlējās “pārdot” šo stāstu, ka ministrijas pat sāka pirkt vides reklāmas pilsētvidē, kurā šo pavēstīt. Kā to uzver sabiedrība? Kāds vīrietis, kurš ikdienā ir NBS instruktors, noskatījies Ašeradena paziņojumus par “Drošības budžetu” un Siliņas solījumus par “2,6% atalgojuma pieaugumu”, vēršas pie manis kā pie Saeimas Budžeta komisijas deputāta un vaicā, vai arī NBS instruktoriem būšot tikai tas 2,6% pieaugums, vai tomēr lielāks pieaugums, ņemot vērā, ka šis tomēr “Drošības budžets”, kur aizsardzība un tā personāls visās prezentācijās definēts kā prioritāte. Atveru budžeta failu – tur šādas informācijas nav. Prasu “Vienotības” kontrolētajai Finanšu ministrijas vadībai – viņi nezina. Prasu “Progresīvo” kontrolētajai Aizsardzības ministrijas vadībai – viņi nezina. Man jāzvana šim vīrietim NBS jāatbild, ka diemžēl ne Saeimā, ne atbildīgajās ministrijās neviens nezina. Kas notiek tālāk? Paiet mēneši, sākas 2025. gada algu izmaksāšana un atklājas, ka vīrieša cerības, ka “Drošības budžets” aizsardzības nozarē strādājošiem nozīmē lielāku atalgojuma pieaugumu nekā 2,6%, ir bijušas tukšas cerības. Jo pēc viņa vārdiem, viņa amatā atalgojums nepieauga vispār. Tātad deputātiem, ierēdņiem, valsts pārvaldei “Drošības budžets” pielika katram 2,6% pie atalgojuma, bet konkrētajam NBS instruktoram (kuru trūkst!), nepielika pat tik daudz. Šeit svarīga piezīme – arī par šīs personas teiktā atbilstību patiesībai es nevaru pārliecināties, jo man nav pieejas arī šādiem budžeta datiem.
Esmu gandarīts, ka attiecībā uz finansējumu drošībai un aizsardzībai latviešu partijas balsojumā ir vienotas, neatkarīgi no pozīcijas vai opozīcijas. Vienlaikus nepārprotami ir redzams, ka drošības jēdziens koalīcijai ir kļuvis par ērtu atrunu vairogu, aiz kā slēpt nekompetenci, budžeta kļūdas un izdevumu nepārskatīšanu. Arī nolaidību un kaitniecību Latvijas valstij. Jo kā gan citādi, var nosaukt rīcību, kad amatpersonas pašpasludinātajā “Drošības budžetā” ierēdniecībai iekļauj lielāku atalgojumu nekā militārpersonām? Vai Saeima un sabiedrība zināja, ka balso par budžetu, kurā Iekšlietu ministrija nespēj nodrošināt finansējumu mūsu Robežsardzes personāla trūkumam, lai tā pati spētu nodrošināt kārtību uz robežas un sargāt Latvijas ārējo robežu nebūtu jābrauc kaimiņvalsts robežsargiem? Tikmēr iekšlietu ministrs Kozlovskis kopā ar VNĪ steidzas uzlabot satiksmes un tirdzniecības caurlaidību ar Krieviju(!), izbūvējot un paplašinot robežpunktus Grebņevā, Pāterniekos un Terehovā, tērējot tam 36 miljonus eiro. Šādu piemēru ir daudz, un atklātos vēl virkne, ja budžets būtu atklāts un tam būtu Saeimas un sabiedrības uzraudzība.
Kā vajag, tā saskaitīsim?
Caurspīdības trūkums ir bijis novērojams arī rēķinot fiskālo telpu, kur der atcerēties 2023. gada izskaņu, kad tika stiprināts 2024. gada budžets, kas iezīmējās kā pirmais Evikas Siliņas valdībā. Toreiz sākotnēji bija paredzēts, ka jaunajām prioritārajām iniciatīvām varētu tikt atvēlēti aptuveni 200 miljoni eiro, tomēr divas nedēļas vēlāk finanšu ministrs paziņoja, ka budžetā jaunajām valdības prioritātēm atvēlēti 710 miljoni eiro. Tā pēkšņi atradās pusmiljards eiro, ko īsti neviens no koalīcijas nespēja pamatot. Tāpat 2025. gada 17. jūlija Saeimas Budžeta komisijas sēdē neviens nespēja sniegt tiešu atbildi Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ekspertam Jānim Hermanim, kurš vaicāja, kādēļ no kopbudžeta nodokļu ieņēmumos plānotajiem 14,6 miljardiem eiro pirmajā pusgadā ieplānoti 7 miljardi, bet otrajā pusgadā 7,6 miljardi eiro, ja neviena IKP izaugsme un ekonomikas tempi par to nav liecinājuši. Vai arī šī gadījumā nav Finanšu ministrijas piešautā roka sabiedrības un deputātu maldināšanā, pirmo pusgadu ieplānojot mazāku, lai septembrī diskutējot par budžetu izskatās samērā labi, toties otrā pusgada izpildei jau vairs neviens diži neizsekos? Jo ēterā jau tiek pāršķirta nākamā lapa un visi runās par 2026. gada budžetu, bet budžeta deficītu nosegs ar kārtējo aizņēmumu.
Atklātība būtu uzlabojama arī attiecībā uz aizņemšanos un valsts parādu, kura apmēru šobrīd turpina audzēt, neatšifrējot, vai tas būs izaugsmes vai uzturēšanas vajadzībām. Aizņēmums pats par sevi ir leģitīms rīks, ja tas tiek atbilstoši pielietots un investēts valsts izaugsmes rādītājos. Tādi piemēri ir bijuši, kaut vai Lielais investīciju fonds, ko Jāņa Vitenberga (NA) ministrēšanas laikā izveidoja Ekonomikas ministrija un ALTUM, lai nodrošinātu izdevīgu kapitāla pieeju vidējiem un lieliem komersantiem, lai veidotu Latvijā eksportspējīgas ražotnes un, izpildot noteiktus kritērijus, saņemtu labvēlīgākus atmaksas noteikumus. Proti, rodas ražotnes, kas eksportē, audzē valsts IKP, dod darbavietas ar atalgojumu virs vidējā un vēl atmaksā valstij aizdoto finansējumu.
Turpretī, ja valsts turpina aizņemties, un vienlaikus nesamazina izdevumus, nepārskata funkcijas un turpina audzēt valsts pārvaldi, tad tā ir vienkārša naudas apēšana un dzīvošana uz nākamās paaudzes rēķina. Arī šajā situācijā, lai diskusijā nebūtu vārds pret vārdu, būtu tikai godīgi pret sabiedrību, ja budžeta pakotnē tiktu atsevišķi nodalīts un norādīts, kuras aktivitātes tiek veiktas par valsts budžeta aizņēmuma daļu un kuras nē. Lai nav kā šobrīd ar valsts budžeta 74. resoru jeb gadskārtējā valsts budžeta izpildes procesā pārdalāmo finansējumu, kuru šobrīd valsts budžeta pīrāgā atstāj arvien lielāku, konkrēti nesadalot, kam tas pienāksies. Rezultātā tas kļūst par ērtu Finanšu ministrijas pretargumentu jebkurai nenofinansētai vajadzībai, sakot, ka gan jau laika gaitā tiks pārdalīts.
Pretzāles - atklātība
Neapšaubot, ka katrā budžetā nenoteiktā daļa ir jāatstāj, tomēr pašreizējais 74. resora apmērs un kārtība ne tikai pārējās ministrijas ieceļ lūdzēja lomā Finanšu ministrijai, bet arī nav taisnīga un atklāta pret sabiedrību, virzot Ministru kabinetu arvien priviliģētākā statusā virs Saeimas, neatšifrējot, kam finansējums iezīmēts. Šīs bažas pastiprina arī pieeja, kādā Finanšu ministrija nāk uz Saeimu saskaņot finanšu pārdales un apropriācijas. Piemēram, 2025. gada 20. augusta Budžeta komisijas sēdē, kurā Finanšu ministrija lūdz deputātiem steidzami pārdalīt nodokļu maksātāju miljonus, pavadošie dokumenti tiek deputātiem atsūtīti vien mirkli pirms sēdes sākuma, bet pats finanšu ministrs ar savu klātbūtni nemaz nepagodina, bet atsūta ierēdņus. Protams, situācijas var būt dažādas un pamatotas, bet ja šāda pieeja kļūst par regulāru tendenci, tas tomēr liecina, ka ir vajadzīgas sistēmiskas pārmaiņas un tās ir jānostiprina likumā, kas padarīs budžetu atklātu. Tas nenozīmē, ka momentā atrisināsies finansiālie izaicinājumi un nofinansēsies nozaru vajadzības, tomēr tās būs solis izdevumu pārskatīšanas, priekšlikumu un diskusijas kvalitātes uzlabošanas, kā arī sabiedrības uzticības atgūšanas virzienā.
Šobrīd ar Nacionālās apvienības kolēģiem esam sagatavojuši grozījumus likumā “Par budžeta un finanšu vadību”, lai likumā nostiprinātu, ka Saeimā iesniedzamajam budžetam ir jābūt caurspīdīgam, detalizētam līdz apakšprogrammu pasākumiem, kā arī interaktīvi un digitāli pieejamam. Likumprojekts Saeimā tiks iesniegts septembrī un tā būs patiesības stunda deputātiem – vai strādāsim atklāti vai turpināsim slēpt.
Autors ir Saeimas Budžeta un finanšu komisijas deputāts (NA).