Inga Veide. Publicitātes foto.
Parādu atgūšanas tēma sabiedrībā aizvien izraisa emocijas, un bieži tā tiek apskatīta caur negatīvu prizmu. Pastāv stereotips, ka parādu atgūšanas uzņēmumi darbojas ar vienu mērķi – iekasēt pēc iespējas vairāk, nerēķinoties ar cilvēku situāciju.
To bieži salīdzina ar augļotāju metodēm vai pat agresīvu komercdarbību. Šāds priekšstats ne tikai rada plaisu starp sabiedrību un parādu administrēšanas nozari, bet arī traucē saprast šīs nozares patieso lomu ekonomikā. Godīga parādu administrēšana ir svarīgs elements sabiedrības finanšu stabilitātē. Tā ne tikai palīdz kreditoriem atgūt līdzekļus, bet arī aizsargā godprātīgos maksātājus, veicina finanšu pratību un rada priekšnoteikumus taisnīgai, ilgtspējīgai ekonomikas apritei.
Kas ir godīga parādu administrēšana?
Lai cilvēks spētu iesaistīties risinājuma meklējumos, vispirms viņam ir jāsaprot, kas tieši no viņa tiek prasīts. Tas nozīmē – jābūt skaidrībai par parāda izcelsmi, pamatsummu, pieskaitītajiem procentiem un atgūšanas izmaksām. Godīgs parādu administrēšanas process ir caurspīdīgs no pirmā soļa – cilvēkam tiek izskaidrots, kā parāds ir radies, kāda ir pamatsumma, kādi procenti tam pieskaitīti un kādas ir ar parāda atgūšanu saistītās izmaksas. Tā nav tikai formalitāte – tas ir priekšnoteikums, lai cilvēks vispār varētu izprast savu situāciju un iesaistīties tās risināšanā.
Sabiedrībā joprojām dzīvo pieņēmums, ka parādu piedziņas mērķis ir pēc iespējas ātrāk atņemt īpašumu vai uzlikt cilvēkam finansiālu slogu. Taču reālā godīga prakse nozīmē ko citu – nevis sodīt, bet sadarboties. Parādu atgūšana nav mehāniska procedūra, kurā tiek piemēroti vienādi risinājumi. Mūsdienās tā ir pārdomāta un cilvēkcentrēta pieeja, kurā katra situācija tiek vērtēta atsevišķi, balstoties uz konkrētiem faktiem un katra cilvēka faktiskajām iespējām.
Protams, jāsaprot, ka parāds ir situācija, kurā kāds nav samaksājis par jau saņemtu preci vai pakalpojumu – un tas, pat ja neapzināti, ir pienākums, kas jāatrisina, tomēr piedziņas būtība nav piespiest, bet rast risinājumu. Esam novērojuši, ka ļoti maza daļa no parādniekiem paši tiešām meklē risinājumu, saprotot, ka viņi paši ir atbildīgi par savām saistībām. Lielākā daļa cilvēku izvēlas neredzēt savu atbildību vai izvairās no tās, cerot, ka problēma atrisināsies pati.
Parādu administrēšanas gadījumā risinājums ne vienmēr ir tūlītēja samaksa – bieži vien tie ir maksājumu grafiki, atlikti termiņi vai pagaidu vienošanās. Viss process balstās uz vienkāršu, bet būtisku principu – cilvēkam ir jāzina, kāpēc un par ko viņš maksā, un viņam jābūt iespējai pildīt saistības pakāpeniski, nevis zem spiediena vai neskaidrības.
Saziņa ar parādu administrēšanas uzņēmumu uzlabo parādnieku dzīvi
Cilvēki, kuri beidzot uzsāk sarunu ar mums, nereti atzīst – tas nav nemaz tik sarežģīti vai smagnēji, kā sākotnēji šķita. Nenoteiktība, bailes un nepamatoti pieņēmumi bieži rada lielāku stresu nekā pats parāds. Tas norāda, cik maz cilvēki saprot parādu administrēšanas būtību un cik daudz tiek izfantazēts brīžos, kad trūkst skaidras informācijas.
Arī priekšstats, ka parādu atgūšanas uzņēmumi zina visu par cilvēku, ir pārspīlēts. Mūsu rīcībā ir tikai konkrēti dati, kas attiecas uz saistību esamību un summām. Mēs neesam kontroles iestāde, bet starpnieks, kas mēģina strukturēt risinājumu. Tāpēc viens no galvenajiem vēstījumiem, ko vēlamies nodot: būt parādā un runāt par savām saistībām vai atzīt, ka esi parādā - nav pazemojoši, turklāt visu var izdarīt attālināti – ar telefonu vai e-pastu, kā arī tiešsaistes platformā E-parads.lv ir iespējams gan iegūt informāciju, gan atsūtīt dokumentus, gan veikt maksājumus un sastādīt maksājumu grafiku. Nav jānāk klātienē, nav jāstāsta par savu dzīvi. Ir tikai jāspēj noformulēt, kas šobrīd ir iespējams, un jāuzņemas neliels, bet reāls solis.
Mēs vienmēr aicinām cilvēku izteikt iebildumus uzreiz – nevis pateikt “es šo parādu neatzīstu” un ar to beigt sarunu, bet skaidri pamatot, kāpēc. Ja lietā pastāv pamatots strīds, mēs to respektējam un nevirzām procesu tālāk, kamēr nav noskaidroti visi apstākļi.
Šobrīd daudzi uzņēmumi ir pārgājuši no parādu atgūšanas pilnvarojuma uz cesijas modeļiem – proti, parāds tiek pārdots parādu administrēšanas uzņēmumam. Atšķirībā no klasiskās piedziņas, kurā termiņi ir īsi un jāiekļaujas noteiktā grafikā, cesijas gadījumā mēs paši plānojam darbu ar šo saistību. Tas nozīmē – arī grafiks, kuru piedāvājam parādniekam, ir elastīgāks un daudz ilgākā laika posmā izpildāms. Mēs šo procesu uztveram kā investīciju: ieguldām līdzekļus aktīvā, lai to ilgtermiņā atgūtu. No parādnieka skatupunkta tas nozīmē laiku un iespējas – iespēju vienoties, nevis dzīvot pastāvīgās bailēs par tiesvedības procesu.
Tiesa, mūsuprāt, ir pēdējais ceļš. Jo tiklīdz lieta nonāk līdz tiesai, parādnieka uzvedība mainās – sāk darboties aizsargmehānismi, parādās vēlme slēpt īpašumus, informāciju, norobežoties. Mēs uzskatām, ka daudz racionālāk ir vienoties ātrāk – kamēr vēl ir telpa sarunai un iespēja cilvēkam pašam rīkoties. Tāpēc arī sabiedrībā būtu jāsakņojas vienkāršai idejai: labāk, lai parāds nonāk pie profesionāla parādu administrētāja, nevis tiek risināts caur tiesu.
Nozares regulējums – sakārtots, bet nav pilnveidots
Latvijā parādu administrēšanas nozare ir stingri regulēta. Licencēšana, uzraudzība, noteikumi par komunikāciju ar klientu, izdevumu griesti – tas viss kalpo kā aizsargmehānisms gan parādniekiem, gan sabiedrībai. Parāda piedzinējs nedrīkst darboties pēc saviem ieskatiem. Turklāt uzņēmumi ir pakļauti arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas prasībām, kas nozīmē plašu atbildību un caurskatāmību.
Gribētu teikt – nozare ir sakārtota, bet nav pilnveidota. Mums nav pamata sūdzēties par pašreizējo regulējumu – tas ir stingrs un nodrošina noteiktu kārtību. Taču parādu administrēšanas nozare netiek attīstīta. Mēs nejūtam, ka valstiskā līmenī būtu interese pilnveidot parādu atgūšanas un administrēšanas procesus – padarīt tos efektīvākus, ātrākus, atbildīgākus pret visām pusēm. Viens no attīstības virzieniem noteikti būtu piekļuve valsts informācijas sistēmām, kas ļautu precīzāk segmentēt parādniekus un attiecīgi pielāgot risinājumus. Vienkāršs piemērs – ja mēs redzētu, ka cilvēkam ir trūcīgās personas statuss, mēs uzreiz varētu to ņemt vērā un attiecīgi reaģēt. Šobrīd mēs to nezinām un lūdzam cilvēkam iesniegt izziņas un dokumentus, kas praksē ir lieka birokrātija. Arī informācija par ienākumiem – kreditēšanas nozarei jau labu laiku ir pienākums izvērtēt gan saistības, gan ienākumu līmeni pirms kredīta piešķiršanas. Ja mums būtu šāda piekļuve, mēs varētu daudz precīzāk novērtēt, piemēram, vai cilvēkam reāli ir tie 50 eiro, ko katru mēnesi atvēlēt parāda segšanai. Mūsuprāt, ir iespējami arī uzlabojumi civilprocesā, piemēram – kreditora aizstāšanas procesa nodošana zvērināta tiesu izpildītāja paspārnē, lai samazinātu slodzi tiesām, nodrošinātu procesa dinamiskumu – tas ir abpusēji izdevīgs risinājums gan parādniekiem, gan procesā iesaistītiem ierēdņiem. Idejas, kā pilnveidot nozari, mums ir, bet šobrīd valsts vairāk veic uzraudzības funkciju, nevis strādā pie nozares attīstības.
Vēl viens aspekts – parādu atgūšana ārvalstīs. Šodien aizbēgt no parādiem uz citu valsti vairs gandrīz nav iespējams. Mums ir plašs sadarbības partneru loks ārzemēs, un, kad parādnieks tiek atrasts, process tiek īstenots pēc konkrētās valsts normatīvā regulējuma, kas attiecināms uz parāda piedziņas un tiesvedības procesiem (tomēr jāpatur prātā, ka no aizdevuma jeb kredīta līguma izrietošas attiecības joprojām regulējamas pēc Latvijas likumiem). Un, jāatzīst, ir valstis, kur attieksme pret parādniekiem ir ievērojami stingrāka nekā pie mums. Visi šie procesi – meklēšana, starptautiska sadarbība, juridiskās procedūras – sadārdzina un paildzina parādu atgūšanu.
Parādu administrēšana kaimiņos
Mums patīk domāt, ka Baltijas valstis ir līdzīgas – ar līdzīgām ekonomikām, līdzīgu vēsturi un, iespējams, līdzīgām sistēmām. Taču, ja runa ir par parādu atgūšanu, atšķirību ir vairāk nekā līdzību. Katrā no valstīm – Latvijā, Lietuvā un Igaunijā – šis process notiek pavisam citādāk.
Latvijā parādu atgūšanas uzņēmumu darbību jau vairāk nekā desmit gadus regulē licencēšanas sistēma. Tiesību akti paredz stingrus nosacījumus tam, ko drīkst un nedrīkst prasīt no parādnieka, tādējādi aizsargājot cilvēku no pārmērīgām vai nepamatotām prasībām. Mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā – līdz šim tādas prasības nav pastāvējušas un nozari kontrolēja dabiskā tirgus konkurence.
Jau 2021.gadā Eiropas Savienībā stājās spēkā direktīva par kredītu apkalpotājiem un kredītu pircējiem attiecībā uz saistībām, kas izriet no ienākumus nenesošiem kredītlīgumiem, un dalībvalstīm šī direktīva bija jātransponē līdz 2024.gadam. Līdz ar šīs direktīvas ieviešanu katras valsts lokālā līmenī visā Eiropas Savienībā tika diezgan būtiski pārskatīti parādu atgūšanas un administrēšanas procesi un ieviesta arī licencēšanas kārtība, tai skaitā mūsu kaimiņvalstīs.
Atšķirīgs ir ne tikai vietējais regulējums attiecībā uz direktīvas prasībām, bet arī praktiskais process. Lietuvā darbojas vekseļu sistēma – ja kreditors un parādnieks noslēdz vienošanos, piemēram, par maksājumu grafiku, un tas netiek ievērots, kreditors var uzreiz vērsties pie zvērināta tiesu izpildītāja. Nav jāiet cauri tiesvedībai, kā tas būtu Latvijā. Šī sistēma ir ātra, bet prasa ļoti skaidru dokumentāciju un uzticēšanos tam, ka vienošanās ir abpusēji saprasta.
Igaunijā, savukārt, ir ļoti izteikta tieši tiesas iesaistīšana. Tur ir ļoti īss periods, kurā iespējama labprātīga parāda atmaksa. Ja tas netiek izdarīts, kreditors vēršas tiesā – un šeit darbojas princips “kurš pirmais, tam priekšroka”.
Šīs nianses būtiski ietekmē gan kreditoru, gan parādnieku iespējas, un tās rāda, cik atšķirīgi šie jautājumi tiek risināti valstīs, kuras formāli uzskatām par līdzīgām. Tieši tāpēc parādu administrēšanas nozare nevar tikt skatīta atrauti no katras valsts normatīvā regulējuma un tiesu kultūras. Vienoti Eiropas principi, kas tagad sāk veidoties, var kļūt par nozīmīgu soli uz saprotamāku un taisnīgāku vidi visiem iesaistītajiem.
Parādu administrēšana un sabiedrība
Parādu atgūšanas jēga nav atriebība, bet sabiedriskā taisnīguma atjaunošana. Ja parādi netiek atgūti, izmaksas tiek pārnestas uz pārējiem – uzņēmumi ceļ cenas vai ievieš stingrākus nosacījumus visiem klientiem. Tātad tie, kas maksā savlaicīgi, subsidē tos, kas nemaksā. Godīga un efektīva parādu administrēšanas un atgūšanas sistēma nodrošina, ka maksātāji netiek sodīti par citu bezatbildību. Tas ļauj uzņēmumiem strādāt efektīvāk, piedāvāt labākus nosacījumus un cenas. Turklāt tā ir iespēja mazināt sociālo spriedzi – cilvēki saprot, ka noteikumi ir vienādi visiem, un ka arī parādu atgūšanas process pakļauts kontrolei un atbildībai. Šī pieeja sekmē arī sabiedrības finanšu pratību – cilvēki sāk apzināties, ko nozīmē kredītsaistības, kā tās veidojas un kā ar tām rīkoties.
Parādi ir neatņemama ekonomikas sastāvdaļa – tie pastāvējuši un būs arī nākotnē. Esošajā ekonomikā nav iespējama sabiedrība, kurā neviens nevienam nav parādā. Un tieši tas, kā mēs šos parādus pārvaldām, nosaka, vai tie kļūst par kolektīvu problēmu vai risināmu situāciju. Godīga, saprotama un uz sadarbību vērsta pieeja ļauj parādiem nepārvērsties krīzē – ne indivīdam, ne sabiedrībai kopumā.
Autore ir B2 Impact valdes priekšsēdētāja.