Ieva Raubiško/Instagram
Šodien Latgales rajona tiesā Rēzeknē skatīja lietu pret biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" projektu vadītāju Ievu Raubiško par nelikumīgas robežas šķērsošanas organizēšanu personu grupai. Viņa savu vainu neatzīst. Raubiško dalījās ar "Ir.lv" ar savu pēdējo vārdu tiesā.
(Pārpublicēts nekoriģēts autores teksts.)
Cienījamā tiesa,
prokuratūra mani apsūdz par to, ka es organizēju Latvijas Republikas robežas šķērsošanu piecu Sīrijas pilsoņu grupai, un lūdz man par to piespriest vienu gadu un sešus mēnešus cietumā.
Es tam absolūti nepiekrītu. Savā pēdējā vārdā, kad tiesa ir uzklausījusi prokurori un manu aizstāvi, kuri šajā lietā izteicās par dažādiem juridiskiem jautājumiem, es pati vēlos teikt sekojošo:
Mēs dzīvojam laikā, kad pie mūsu valsts robežas, kas ir arī Eiropas Savienības ārējā robeža, turpina iet bojā cilvēki. Viņi mirst neviena neredzēti un nežēloti, mirst no slāpēm, izsalkuma, spēku izsīkuma, pārkāršanas vai pārsalšanas un, jā, arī no ievainojumiem, ko izraisījusi mūsu amatpersonu vardarbība, neļaujot šiem cilvēkiem šķērsot robežu, pielietojot elektrošoku, sitot viņus ar stekiem vai ķēdēm. Par to liecina ziņas no izdzīvojušajiem, ko esmu saņēmusi es pati un arī mani kolēģi biedrībā “Gribu palīdzēt bēgļiem”. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem ir civiliedzīvotāji no bruņotu konfliktu, politisku nemieru, bada skartām valstīm — pēdējā laikā īpaši no Sudānas, Somālijas, Etiopijas, arī Eritrejas un Afganistānas. Tie ir cilvēki, kas meklē glābiņu un patvērumu demokrātiskajā Eiropā – mūslaiku Apsolītajā zemē, kurā nu ietilpst arī Latvija. Daļa no šiem cilvēkiem zaudē savus locekļus pēc hipotermijas izraisītām amputācijām un cieš no citiem veselības sarežģījumiem, pēc tam kad tikuši vairākkārtīgi un bieži vien vardarbīgi atturēti no Latvijas robežas šķērsošanas un iekļūšanas Latvijas teritorijā, kur viņi varētu pieprasīt patvērumu.
Un šiem cilvēkiem ir tiesības pieprasīt un saņemt patvērumu. Tiesības pieprasīt patvērumu piemīt ikvienam, un patvēruma meklēšana nav noziegums.
Diemžēl mūsu valsts likumi patvēruma meklētajiem ir pretrunā ar augstākstāvošiem un Latvijai saistošiem Eiropas Savienības un starptautiskiem tiesību aktiem patvēruma jomā, kas nosaka ārvalstnieku tiesības pieteikties patvērumam, pat ja viņi mēģina šķērsot vai ir šķērsojuši valsts robežu likumam neatbilstīgā veidā.
Tāpat Latvijas likumos humānās palīdzības un cita ārkārtēja atbalsta sniegšana šādiem cilvēkiem nav skaidri nošķirta no ārvalstnieku pārvietošanas pāri robežai par maksu. Humānā palīdzība un cilvēku kontrabanda nav un nevar būt viens un tas pats, un šāds nošķīrums būtu jāievieš arī Latvijas tiesību aktos. Pretējā gadījumā humānās palīdzības sniegšana tiek kriminalizēta, kā to skaidri parāda arī šis tiesas process un prokuratūras nostāja, uzturot apsūdzību pret mani.
Vēlos vērst Jūsu uzmanību uz to, ka Eiropas Savienības Padomē un Eiropas Parlamentā pašlaik turpinās darbs pie jaunas Direktīvas, kas noteiks minimālos mērus, lai novērstu un apkarotu neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās Eiropas Savienībā atbalstīšanu, un aizstās pašreiz spēkā esošo Direktīvu (2002/90/EK) un Padomes Pamatlēmumu (2002/946/TI) jeb tā dēvēto “Atbalstītāju paketi”. Minētās direktīvas projekta septītajā apsvērumā norādīts, ka: “Nekas šajā direktīvā nebūtu jāsaprot kā prasība noteikt kriminālatbildību par palīdzību, kas sniegta tuviem ģimenes locekļiem, no vienas puses, un humāno palīdzību vai atbalstu cilvēka pamatvajadzību apmierināšanai, kas sniegts trešo valstu valstspiederīgajiem saskaņā ar piemērojamo valsts un starptautisko tiesisko regulējumu, no otras puses”.
Savukārt projekta ceturtajā apsvērumā uzsvērts, ka “jo īpaši nekam šajā direktīvā nebūtu jāietekmē dalībvalstu un cilvēku tiesības, pienākumus un atbildību sniegt palīdzību trešo valstu valstspiederīgajiem humānu apsvērumu dēļ vai nolūkā apmierināt cilvēka pamatvajadzības saskaņā ar piemērojamām starptautiskām tiesībām, tostarp starptautiskajām cilvēktiesībām, [un jo īpaši attiecīgā gadījumā 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1967. gada Ņujorkas protokolu, Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju], un saskaņā ar juridiskām saistībām. Šī palīdzība var ietvert arī juridiskas, lingvistiskas vai sociāla rakstura konsultācijas vai atbalstu”.
Cienījamā tiesa, es tieku apsūdzēta par nelikumīgas robežšķērsošanas organizēšanu cilvēku grupai, taču, kā jau teicu, es tam nepiekrītu.
Man bija absolūta pārliecība, ka šo cilvēku veselībai un dzīvībai draud nopietnas briesmas.
Šā gada jūnijā Krāslavas novada Ezernieku pagasta Zaščirinas kapos biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” darbinieki un brīvprātīgie izlika septiņas kapu plāksnes cilvēkiem, kuri gājuši bojā Latvijas teritorijā pēc Latvijas–Baltkrievijas robežas šķērsošanas un apbedīti kā neidentificēti. Kopš 2021. gada vasaras līdz šā gada jūnijam pēc oficiāli apstiprinātām ziņām Latvijā gājuši bojā 12 robežas šķērsotāji, un 10 no tiem apbedīti kā neidentificētas personas. Tomēr šī ir vien aisberga mazītiņā redzamā daļa: biedrībai “Gribu palīdzēt bēgļiem” ir neapstiprināta informācija par vēl citu cilvēku nāvi pie robežas.
Un visticamāk, mēs tā arī nekad neuzzināsim, cik tieši cilvēku gājuši bojā Latvijas mežos pēc robežas šķērsošanas un cik pazuduši bez vēsts, tādējādi liedzot viņu tuviniekiem iespēju pienācīgi no viņiem atvadīties un sērot par viņu aiziešanu.
Pašreizējā situācijā mēs saskaramies ar baismīgu robežas aritmētiku – nāves un dzīves, bojāgājušo un izdzīvot spējušo aritmētiku. Šī ciešanu aritmētika ietver atgrūstu ģimeņu bērnus, kas saslimuši ar encefalītu pēc ērču koduma Baltkrievijas mežos; jauniešus, kas zaudējuši kājas dēļ apsaldējumu izraisītas gangrēnas; sievietes, kas zaudējušas nedzimušus bērnus; seniorus un slimus cilvēkus, kas miruši no kaitēm, kas saasinājušās nelabvēlīgos apstākļos mežā, zem klajas debess. Cienījamā tiesa, es zinu, par ko es runāju. Un kad mēs ar Egilu Grasmani 2023. gada 12. janvārī devāmies uz Latvijas pierobežas joslu, uz teritoriju, kas robežojas ar Baltkrieviju, mūsu galvenais mērķis bija novērst vēl piecu šādu cilvēku bojāeju.
Arī lietā iekļautie materiāli apliecina, ka šie starp divu valstu robežām iesprostotie cilvēki bija kritiskā stāvoklī. Piemēram, to apliecina dokuments par Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādes izsaukšanu pie šīs cilvēku grupas 2023. gada 1. janvāra naktī, kad viņi vairs nevarēja paiet, un sieviete no grupas bija iekritusi grāvī, pilnībā izmirkusi un pēc tam zaudējusi samaņu. Neatliekamās medicīnas palīdzības dienesta ziņojumā norādīts, ka sīriešu sievietei tika konstatēti vairāku apakšējo ekstremitāšu apvidu bojājumi un abu pēdu macerācija. Savukārt Neatliekamās medicīnas palīdzības dienesta ziņojumā no 2023. gada 13. janvāra sīriešu sievietei tika konstatēts cirkšņa saites sastiepums, un vienam no vīriešiem – abu pēdu apsaldējumi. Apsūdzības citētajā Whatsapp sarakstē starp mani un sīriešu sievieti no grupas nav iekļautas ziņas par to, ka bija ļoti auksts, ka cilvēki bija ļoti izsalkuši un ēda sniegu, ka viņiem nebija ūdens. Tur nav iekļautas arī ziņas, kurā grupas dalībnieki pauda bailes, ka neizturēs un nomirs no bada un ka neviens par viņiem neuzzinās — līdzīgi kā tas ir bijis ar daudziem citiem pierobežas mežos mirušiem, pazudušiem un vēl līdz šim neatrastiem cilvēkiem. Kā savā liecībā šajā tiesas procesā teica sīriešu sieviete: es ziņoju Ievai un citām organizācijām Polijā par savu atrašanās vietu, cik bieži vien iespējams, jo es gribēju, lai tā ir zināma, gadījumā ja es mirstu. Cienījamā tiesa, es vēlos vēlreiz uzsvērt, ka rīkojos ar mērķi glābt šo cilvēku dzīvības.
Bet mēs centāmies viņus ne vien glābt, bet arī izvest no pelēkās beztiesiskuma zonas, kurā šie cilvēki bija iestrēguši un kur ar viņiem varēja notikt jebkas. Piemēram, no 2023. gada Jaungada nakts līdz 2. janvārim šie cilvēki tika aizturēti teltī Latvijas teritorijā, no kurienes tikai 2. janvāra vakarā viņi tika atkal aizvirzīti atpakaļ uz Baltkrieviju. Saskaņā ar šo cilvēku liecībām, tas tika izdarīts vardarbīgā veidā, sitot arī grupā esošo sievieti.
Man ir jautājums: ar kādu tiesisko pamatojumu šie cilvēki tika divas dienas aizturēti teltī Latvijā? Uz kāda pamata tika ierobežota viņu kustības brīvība, un kāds bija viņu juridiskais statuss šo divu dienu laikā Latvijā?
Varas iestāžu pārstāvji apgalvo, ka viņi nefiksē atturēto robežšķērsotāju identitāti un nereģistrē viņus. Taču, kā savā liecībā šajā tiesā procesā norādīja sīriešu sieviete, amatpersonas pie robežas paņēma viņas un ceļabiedru pirkstu nospiedumus, kā arī nofotografēja viņus.
Man ir vēl viens būtisks jautājums: kāpēc pret šiem cilvēkiem Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldē uzsāktajā kriminālprocesā netika piemērots tādu personu statuss, kurām ir tiesības uz aizstāvību? Kādā veidā tas, kas iepriekš neizraisīja tiesībsargājošo iestāžu reakciju, tātad netika uzskatīts par noziedzīgu nodarījumu, vēlāk pēkšņi par tādu kļuva? Tas liecina par bezdarbību un selektīvu likumu piemērošanu, kas tiek īstenota arī pret mani.
Tomēr paradoksālā kārtā Sīrijas cilvēki neatradās bezlikumu zonā – Latvijā darbojās likumi, tomēr tie nenodrošināja šo cilvēku tiesības. Saskaņā ar Sīrijas pilsoņu liecībām, kas izskanēja arī šajā tiesas procesā, viņi daudzkārt bija robežsargiem mutiski izteikuši vēlmi pietiekties patvērumam. Taču viņu pieteikumi netika ne pieņemti, ne sākotnēji izskatīti, kaut robežsardzei pienāktos to darīt. Tā vietā viņi tika piespiedu kārtā atgriezti Baltkrievijā. Šiem cilvēkiem nebija iespējas ilgstoši palikt Latvijas teritorijā, lai atrisinātu savu situāciju un nokļūtu līdz kādai Valsts robežsardzes nodaļai. Tāpat viņiem nebija iespējas nokļūt līdz oficiālajiem robežšķērsošanas punktiem, ziemas apstākļos esot uz spēku izsīkuma robežas. To nepieļāva ne Latvijas, ne Baltkrievijas varas iestāžu pārstāvji. Pēdējie arī vairākkārt nepieļāva sīriešu došanos atpakaļ uz Baltkrievijas galvaspilsētu Minsku, tā vietā ar spēku virzot viņus uz Latvijas robežu. Šo cilvēku tiesības uz piekļuvi patvēruma procedūrai netika ievērotas; tai pat laikā fakti norāda uz to, ka pret viņiem netika uzsākts kriminālprocess par nelikumīgu robežas šķērsošanu 2023. gada 1. janvārī.
Šie cilvēki bija kļuvuši par atgrūžamiem elementiem; viņi netika skatīti kā indivīdi, kuriem piemīt jebkādas pamattiesības. Pat viņu tiesības uz dzīvību un veselību tika absolūti nonivelētas.
Bet mēs gribējām padarīt šos cilvēkus redzamus likumam – un iekļaut viņus starptautisko tiesību ietvarā – un tieši tādēļ mēs nolēmām vērsties pie starptautiskas institūcijas – Eiropas Cilvēktiesību tiesas – lai palīdzētu viņiem tikt ārā no bezizejas.
Un tieši tādēļ mēs centāmies sastapt šos cilvēkus pie robežas, un, kad tas izdevās, tūlīt zvanījām iestādēm, kas varēja nodrošināt viņiem likumā pienākošās tiesības uz dzīvību un piekļuvi patvērumam. Proti, mēs tūdaļ zvanījām Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam un Valsts robežsardzei. Vai šāda rīcība ir uzskatāma par noziedzīgu? Vai tā būtu pielīdzināma nelikumīgai cilvēku pārvietošanai par maksu? Turklāt Latvijas valsts, pēcāk piešķirot patvērumu diviem cilvēkiem no šīs grupas, atzina, ka viņu vēlme pieteikties patvērumam bija pamatota. Patvēruma pieteikumi tika pieņemti arī no pārējiem trim cilvēkiem, kas pēcāk atstāja Latviju. Vienam no šiem cilvēkiem jau ir piešķirts patvērums Vācijā, un divi turpat vēl gaida lēmumu savās patvēruma lietās. Tātad, Vācija ir pārņēmusi atbildību par šiem cilvēkiem un nav sūtījusi tos atpakaļ uz Latviju, vēlreiz atzīstot viņu tiesības uz piekļuvi patvēruma procedūrai un arī patvērumam.
Cienījamā tiesa, manuprāt, prokurore manipulē ar apstākļu un darbību interpretāciju, norādot uz nozieguma saturu un apdraudējumu šajā lietā. Tas kļūst acīmredzami, jo es tieku pielīdzināta noziedzīgu shēmu organizētājiem un personām, kas par naudu nodrošina neidentificētiem, nezināma skaita ārvalstniekiem iespēju nelikumīgi uzturēties Latvijas Republikā. Bet šajā gadījumā tādas darbības nebija iecerētas un nenotika — par to neliecina neviens solis un neviens lietā esošās sarakstes fragments. Atkārtošu, ka mūsu rīcības mērķis bija novērst dzīvības un veselības apdraudējumu šiem Sīrijas izcelsmes cilvēkiem un nodot tos Valsts robežsardzes amatpersonām, lai netiktu pieļauti tālāki viņu tiesību pārkāpumi.
Man līdz šim brīdim nav skaidrs, kāpēc prokurore kā valsts amatpersona, uzturot apsūdzību man kā noziedzniecei, noklusē šādus apstākļus:
- Pirmkārt, kopš 2022. gada decembra vidus, un no 2023. gada 1. janvāra pieci patvēruma meklētāji no Sīrijas bija vairākkārt bijuši Latvijas Republikas teritorijā un mutiski izteikuši lūgumus pieteikties patvērumam. Šo cilvēku lūgumi pēc patvēruma netika uzklausīti un pieņemti. Turklāt fakti liecina, ka pret viņiem netika uzsākts kriminālprocess par nelikumīgu robežas šķērsošanu 2023. gada 1. janvārī, vairāk nekā 10 dienas pirms mēs šos cilvēkus atkal satikām Latvijas teritorijā.
- Otrkārt, šo cilvēku dzīvībai un veselībai draudēja briesmas, un es rīkojos ar mērķi novērst šo apdraudējumu. Turklāt pretēji prokurores teiktajam, Baltkrievija nebija šiem cilvēkiem droša valsts. Tur varas iestāžu pārstāvji viņus piekāva un atņēma viņiem mantas. Līdzīgas ziņas ir apkopotas arī daudzu mediju, nevaldības organizāciju un starptautisko organizāciju, tai skaitā ANO īpašā ziņotāja par cilvēktiesību situāciju Baltkrievijā, materiālos. Tajos Baltkrievija raksturota kā bīstama, nevis droša trešā valsts, kur cilvēki ar varu tiek virzīti prom no oficiālajiem robežšķērsošanas punktiem un piespiesti šķērsot Eiropas Savienības ārējo robežu caur mežiem, kur viņiem bieži tiek liegta piekļuve pārtikai, ūdenim un neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, kā arī atņemta nauda un personīgās mantas.
- Treškārt, juridisku padomu sniegšana sīriešu pamattiesību nodrošināšanai nav un nevar tikt uzskatīta par kriminālatbildības saturu.
- Ceturtkārt, kriminālprocess pret diviem cilvēkiem no šīs grupas ir izbeigts uz reabilitējoša pamata. Jautājums, kāpēc Valsts robežsardzes Kriminālizmeklēšanas dienests joprojām uztur kriminālprocesu pret pārējiem trim cilvēkiem, no kuriem viens jau saņēmis patvērumu Vācijā un divi gaida lēmumu savās patvēruma lietās šai valstī? Nevar būt, ka no piecām personām, kas šķērsoja robežu pie vienādiem apstākļiem, divu personu darbībās nav nozieguma, bet triju personu darbībās — ir, tikai tāpēc, ka tās pametušas šo valsti, nesagaidot lēmumu par viņu patvēruma pieteikumiem. Ir skaidrs, ka visu iesaistīto Sīrijas pilsoņu darbībās nav noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmju, un es nevarēju organizēt tādas darbības, kas nav atzīstamas par noziedzīgām.
- Visbeidzot, prokurore vispār nav vērtējusi to, ka mēs nekavējoties ziņojām Valsts robežsardzes amatpersonām par sīriešu atrašanos Latvijā, kā arī to, ka sīriešu grupai visas saziņas laikā tika teikts, ka mēs par viņiem informēsim Valsts robežsardzi. Sanāk, ka ziņojot par notikušo atbildīgajām iestādēm, seko represijas.
Cienījamā tiesa, lai neļautu cilvēkiem nomirt, viņus vispirms vajag atzīt par cilvēkiem. Strādājot biedrībā “Gribu palīdzēt bēgļiem”, esmu novērojusi, ka bēgļi, īpaši tie, kurus Baltkrievijas un Krievijas režīmi izmanto kā hibrīdkara rīkus, bieži vispār netiek uzskatīti par cilvēkiem. Viņi ir "instrumenti", "ieroči", "teroristi", "uzbrucēji", "ekonomiska labuma meklētāji", pat ja neviens nekad nav redzējis viņu sejas, uzzinājis, kā viņus sauc, un runājis ar viņiem. Bēgļu dehumanizācijai ir ļoti smagas sekas – viņu dzīvības nav ne nieka vērtas un ir apdraudētas.
Mēs gribējām šiem Sīrijas pilsoņu karā daudz zaudējušajiem un briesmām pakļautajiem civiliedzīvotājiem palīdzēt izkļūt no pelēkās zonas, kurā viņi nebija cilvēki. Mēs gribējām, lai šie pieci sīrieši atgūst savu cilvēcisko satvaru, pašcieņu un tiesības uz dzīvību, veselību un patvērumu. Mēs skatījām šos cilvēkus kā tādus pašus kā mēs – kā cilvēkus, kam vajadzīga pajumte, ēdiens un palīdzība, gluži tāpat kā mūsu vecvecākiem, kas Otrā pasaules kara laikā bēgļu laivās devās uz Zviedriju.
Ikvienam ir tiesības uz dzīvību un drošību, un jā, arī uz labāku dzīvi. Tas nav noziegums. Mūsu bailes un apdraudētības sajūta, kuras vārdā rīkojamies, neattaisno citu neaizsargātu un ievainojamu cilvēku bojāeju.
Gandrīz pirms gada, pērn 29. septembrī, Romas Katoļu baznīca atzīmēja Pasaules migrantu un bēgļu dienu, ko tā ieviesa pirms vairāk nekā 100 gadiem. Pāvests Francisks, kurš nu jau devies aizsaulē, šai dienai bija izvēlējies tēmu "Dievs ir ceļā kopā ar savu tautu". Toreizējais Pāvests norādīja, ka mēs visi esam migranti uz šīs zemes, ceļā uz savām īstajām mājām. Bībeles izceļošanas stāsta un mūsdienu migrantu ceļi ir līdzīgi. Tāpat kā Mozus laikā, arī šodien cilvēki bieži bēg no apspiestības, ļaunprātīgas izmantošanas, nedrošības, diskriminācijas un attīstības iespēju trūkuma. Līdzīgi kā senie cilvēki tuksnesī, arī šodien migranti savā ceļā sastopas ar daudziem šķēršļiem: viņus moka slāpes un bads, sāpes, slimības un izmisums. Tomēr Dievs ir kopā ar šiem cilvēkiem un viņu vidū. Tikšanās ar cilvēku ceļā ir tikšanās ar pašu Kristu. Un tāpēc Pāvests Francisks aicināja mūs visus iet kopā ar visievainojamākajiem, - tātad kopā ar Dievu, un veidot brālīgāku pasauli.
Cienījamā tiesa, Satversmes preambulā uzsvērts, ka Latvijas identitātes pamatā ir vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Satversme aizsargā tiesības uz dzīvību un veselību, un tās aizsargā arī Krimināllikums.
Man kā cilvēkam, ko ģimene ir audzinājusi kristīgu vērtību garā, kam tēvs un māte ir mācījuši, ka cilvēkam vienmēr ir jāsaglabā cilvēcība, un kam vecāmāte – pati dzimusi Izvaltā, netālu no Baltkrievijas robežas – jau no mazām dienām ar savu piemēru ir rādījusi, ka nav svešu nelaimju un svešu bērnu, steigties palīgā neaizsargātiem un apdraudētiem cilvēkiem bija un būs augstākais vērtību likums, pat ja ne viegli īstenojams. Tai dienā uz robežas es stāvēju arī par savām un savas ģimenes vērtībām.
Par šīm pašām vērtībām un tiesībām Otrā pasaules kara laikā stāvēja arī Žanis Lipke, glābjot ebrejus. Viņam izdevās izglābt ~55 ebreju tautības cilvēkus. Filmā "Tēvs Nakts" Žanis Lipke pēc ebreju masu slaktiņa pieredzēšanas Rumbulas mežā saka: "Vajag [izglābt] vairāk, vajag vairāk."
Cienījamā tiesa, no lēmuma šajā lietā zināmā mērā būs atkarīgs, vai un kā mēs spēsim palīdzēt cilvēkiem pie mūsu valsts robežas.
Spriedums par manu rīcību sniedzas tālāk par izvērtējumu tam, kā individuālas darbības atbilst likumam – likumam, kas nav saskaņā ar Latvijai augstākstāvošiem tiesību aktiem un starptautiskajām saistībām. Tas ir spriedums par cilvēcību un mūsu vērtībām. Tas ir spriedums, kas noteiks, vai atbalsts bēgļa gaitās nonākušiem, ievainojamiem, neaizsargātiem ārvalstniekiem pie mūsu valsts robežas turpmāk varēs tikt uzskatīts par noziegumu, un tādējādi tas ietekmēs jebkādas individuālas un kolektīvas humānās palīdzības iniciatīvas nākotnē. Es gribētu teikt, ka šis tiesas process jau ir atstājis ietekmi uz cilvēkiem, kas nonāk bezizejā pie mūsu valsts robežas: palīdzēt viņiem praktiski nav iespējams. Šis spriedums iezīmēs mūsu sabiedrības vērtību orientāciju.
Es ceru uz cilvēcību un ticu taisnīgai tiesai. Paldies.
Konteksts:
Prokuratūras ieskatā, Ieva Raubiško Eiropas Cilvēktiesību tiesā iesniegusi apzināti nepatiesu informāciju par Sīrijas pilsoņu grupu, kas nelegāli ieradusies Latvijā: apsūdzība norāda, ka 2023. gada 11. janvārī viņa sarakstē ar vienu no sīriešiem devusi norādījumus grupai nelikumīgi šķērsot robežu Robežnieku pagastā, lai radītu pamatu ECT pagaidu noregulējuma piemērošanai. Pēc robežas šķērsošanas sīriete ar četriem tautiešiem Latvijā uzņēmuši fotogrāfijas un nosūtījuši tās Raubiško, bet pēc viņas norādījuma atgriezušies Baltkrievijā gaidīt ECT lēmumu. Prokuratūra uzskata, ka Raubiško tiesai apzināti paziņojusi nepatiesu informāciju par sīriešu atrašanos Latvijas jurisdikcijā, lai gan viņi jau bija atgriezušies Baltkrievijā.
Spriedums krimināllietā tiks paziņots rīt, 20. augustā, pulksten 14.00.