Bez kapitālā remonta iekšlietu sistēmā Latvija riskē zaudēt savus uzņēmējus un investīcijas

Tiesiskas valsts viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir nodrošināt tādu likuma varu, kas attur no noziedzības, aizsargā godprātīgos likuma ievērotājus un rada pārliecību, ka taisnīgumu iespējams panākt likumā noteiktajā kārtībā. Taču šodien nākas sastapties ar biedējošu paradoksu. Rodas arvien pārliecinošāks iespaids, ka tiesiskums, kuram vajadzētu atturēt no noziedzīgas rīcības, sāk atturēt no vēlmes strādāt, investēt, attīstīt uzņēmumus, maksāt nodokļus un vairot Latvijas labklājību.

Pie šāda secinājuma mani novedusi pēdējā laika pieredze farmācijas nozarē. Nozares pārstāvji ir  vērsušies tiesībsargājošajās iestādēs ar informāciju un pierādījumiem par iespējamu izspiešanu, liecinieku ietekmēšanu un uzņēmuma intelektuālā īpašuma apdraudējumu. Taču līdzšinējā iestāžu reakcija nav kliedējusi bažas par šo iespējamo pārkāpumu pienācīgu izvērtēšanu. Gluži pretēji, tā likusi uzdot daudz plašāku jautājumu: vai Latvijas tiesībsargājošās iestādes patiešām spēj aizsargāt uzņēmumus, kas ir stratēģiski nozīmīgi mūsu valsts ekonomikai un drošībai?

Jā, šis ir smags apgalvojums. Un es apzinos, ka kādam tas var izklausīties emocionāli. Taču dažkārt ir nepieciešama operācija, ja slimība ir kļuvusi tik nopietna, ka ar tās simptomu apspriešanu vairs nepietiek. Ir brīži, kad jāuzdrošinās izdarīt griezienu, lai ieraudzītu problēmas patieso dziļumu, noteiktu tās cēloņus un palīdzētu sistēmai atgriezties uz pareizā ceļa. Ja klusējam arī pēc tam, kad esam izmantojuši pieejamos tiesiskos aizsardzības līdzekļus, ko ar savu klusēšanu pasakām citiem uzņēmējiem? Ka šādas situācijas tiešām ir jāpieņem kā uzņēmējdarbības risks?

Tāpēc rakstā vēlos runāt par Iekšlietu ministrijas resora iekšķīgu slimību, kuru ignorēt un neārstēt vairs nevaram atļauties. Latvijas tiesībsargājošās iestādēs un visā sistēmā ir jāveic kapitālais remonts, lai atjaunotu uzticēšanos atbildīgo iestāžu spējai aizsargāt cilvēkus, uzņēmumus un sabiedrības intereses.

Esmu ilgus gadus strādājusi valsts pārvaldē un arī politikā, lai to ar pārliecību varētu teikt. Kāds teiks, ko tad nemainīji un nedarīji, ja jau redzēji? Diemžēl arī man jāatzīst, ka ir slimības, kuru patieso postu, spējam ieraudzīt tikai tad, kad paši ar to nonākam tiešā saskarē. Tieši tad kļūst redzams, cik viegli sistēmiskas problēmas var paslēpt aiz šķietami vienkārša skaidrojuma, ka tas ir tikai privāts strīds, kurā valstij nav jāiejaucas. Tāda attieksme ļauj izvairīties gan no atbildības, gan no daudz būtiskāka jautājuma, vai tiesībsargājošās iestādes spēj un grib atšķirt komercstrīdu no situācijas, kurā tiesiskie instrumenti tiek izmantoti negodprātīgiem mērķiem?

“Tās jau tikai divu uzņēmēju cīņas”

Es varu paredzēt arī reakciju uz šo rakstu. Visticamāk, no kādas valsts institūcijas vai tās uzrauga atkal atskanēs tik pazīstamā frāze: “Tās jau tikai divu uzņēmēju cīņas, mēs tur nejauksimies.” Tieši šādu attieksmi uztveram kā vienu no nopietnākajām problēmām.

Vai uzņēmēji savā starpā strīdas? Protams! Komercstrīdi ir normāla uzņēmējdarbības sastāvdaļa, un tos risina līgumos un likumā noteiktā kārtībā. Taču vai strīda esamība var kļūt par iemeslu tiesībsargājošajām iestādēm neiedziļināties un nepietiekami izvērtēt informāciju par iespējamu izspiešanu, liecinieku ietekmēšanu vai komercnoslēpuma prettiesisku iegūšanu? Vai tiešām pietiek jebkuram jautājumam piešķirt nosaukumu “uzņēmēju cīņa”, lai valsts atbildība par iespējama noziedzīga nodarījuma izmeklēšanu kļūtu mazāk nozīmīga? Šeit ir robeža, kuru tiesiskā valstī nedrīkst izpludināt. Lai cik ļoti negribētos tam ticēt, mūsu pieredze rada arvien nopietnākas bažas par tiesībsargājošo iestāžu spēju šādas situācijas izvērtēt pēc būtības, nodrošinot Latvijas uzņēmēju un kapitāla aizsardzību.

Farmācijas nozarē esam saskārušies ar reālām situācijām, kurās ziņojam par iespējamu izspiešanu, liecinieku ietekmēšanu un uzņēmuma intelektuālā īpašuma apdraudējumu, iesniedzot arī pierādījumus savu apgalvojumu pamatošanai. Par iespējamu spiediena mērķi kļūst arī juridiskie pārstāvji, kuri aizstāv uzņēmumu intereses. Pastāv bažas, ka arī pret viņiem varētu tikt izmantota ar likumu aizliegtas metodes, lai izdarītu spiedienu vai kavētu viņu profesionālo darbību. Tas rada jautājumu ne tikai par konkrētu personu iespējamu prettiesisku rīcību, bet arī par tiesībsargājošo iestāžu spēju šādus apdraudējumus savlaicīgi atpazīt un izvērtēt.

Mēs asociācijā nolēmām runāt par to, jo redzam, ka līdzšinējās iespējas panākt neatkarīgu un vispusīgu izvērtējumu ir izsmeltas. Esam vērsušies institūcijās, iesnieguši informāciju un pierādījumus, izmantojuši citus mums pieejamos tiesiskos instrumentus, nepakļaujoties trešo pušu draudiem un šantāžai. Taču saņemtās atbildes no atbildīgajām iestādām nav kliedējušas šaubas par iespējamo pārkāpumu pienācīgu izvērtēšanu, tikai pastiprinot mūsu aizdomas, ka pat valsts kritiskās infrastruktūras un nozīmes uzņēmumi Latvijā var viegli kļūt par negodprātīgu interešu ķīlniekiem bez pienācīgas valsts aizsardzības vai pat iedziļināšanās.

Mēs apzināmies, ka arī iestādēm ir pienākums ievērot procesuālās prasības. Taču uzņēmējiem, uz kuriem mēģina izdarīt noziedzīgu spiedienu, ir tiesības no valsts sagaidīt pārliecinošu skaidrojumu, ka iesniegtā informācija ir izvērtēta neatkarīgi, objektīvi un pēc būtības. Iespējams noziedzīgs spiediens nav normāla uzņēmējdarbības vide. Un institucionāla vienaldzība vai pat līdzdarbība nedrīkst kļūt par tās neatņemamu sastāvdaļu.

Latvija šobrīd pamatoti runā par nacionālo drošību, ekonomisko noturību un nepieciešamību stiprināt vietējo ražošanu. Mēs vēlamies, lai Latvijas uzņēmumi attīsta tehnoloģijas, rada produktus ar augstu pievienoto vērtību un kļūst par nozīmīgiem spēlētājiem Eiropas tirgū. Taču vienlaikus nākas domāt, par to, kas  praksē notiek, ja stratēģiski svarīgs uzņēmums saskaras ar iespējamu koordinētu spiedienu, kurā,  iespējams, par instrumentu kļūst arī tiesībsargājošās iestādes? Vai mūsu valsts spēj ieraudzīt šādu iespējamu darbību kopumu? Vai katra institūcija izskata tikai savu nelielo epizodi, nepamanot iespējamo kopējo ainu? Un kurš uzņemas atbildību par rezultātu vai bezdarbību?

Kad sūdzība par objektivitāti atgriežas pie tā paša izmeklētāja

Sabiedrībai regulāri tiek atgādināts: ja saskatāt iespējamu pārkāpumu, ziņojiet. Ja rodas šaubas par izmeklēšanas kvalitāti, izmantojiet likumā noteiktās pārsūdzības iespējas. Ja redzat sabiedrības interesēm nozīmīgu pārkāpumu, pastāv arī trauksmes celšanas mehānismi. Un tas ir pareizi. Likums paredz procedūras, kā aizstāvēt savas tiesības. Taču iedomāsimies situāciju, kurā cilvēks vai uzņēmums šīs procedūras ievēro. Sagatavo iesniegumu. Pievieno pierādījumus. Izklāsta konkrētas bažas par izmeklēšanas objektivitāti. Un saņem oficiālu atbildi, ka iesniegums pārsūtīts tam pašam izmeklētājam, par kura objektivitāti paustas aizdomas. Tieši šādas situācijas piedzīvo uzņēmēji.

Tāpēc man rodas jautājums, kurš vispār tiesībsargājošo iestāžu resorā neatkarīgi izvērtēs sūdzību, ja tās būtība ir šaubas par paša izmeklēšanas procesa objektivitāti? Vai uzņēmējs saņem saprotamu skaidrojumu par to, kā viņa bažas tiek pārbaudītas? Vai tiek novērsts iespējams interešu konflikts? Vai pastāv efektīva uzraudzība, kas spēj atšķirt formālu procedūras izpildi no pārbaudes pēc būtības? Īpašas bažas rada situācijas, kad institūciju atbildēs tiek aplūkots tikai šaurs iespējamā pārkāpuma aspekts, lai gan iesniedzējs norādījis uz plašāku notikumu kopumu.

Tiesiskā valstī sūdzības iesniegšana nedrīkst kļūt par administratīvu ceļu, kura beigās cilvēks nonāk atpakaļ pie tām pašām šaubām, ar kurām šo ceļu sācis. 

Nekompetence maksā. Reputācijas kaitējums maksā vēl ilgāk.

Valsts pārvaldē pieļautu kļūdu sekas ne vienmēr ir redzamas budžeta failos. Būsim reāli, visbiežāk arī neviens kļūdas neanalizē un finansiālās sekas maz interesē. Taču uzņēmējdarbībā kļūdām ir ļoti konkrēta cena. Katra kļūda, katrs traucējums darbā kaut ko maksā. Ja izmeklēšana ieilgst, ja iesniegtie pierādījumi netiek pienācīgi izvērtēti vai ja uzņēmums ilgstoši atrodas tiesiskas nenoteiktības apstākļos, tas var zaudēt laiku, finansējumu un investoru uzticēšanos. Farmācijas nozarē sekas var būt īpaši smagas. Zāļu ražošana ir stingri regulēta, zināšanu ietilpīga un kapitālietilpīga uzņēmējdarbība. Starptautiskie partneri vērtē ne tikai produkta kvalitāti un cenu, bet arī ražotāja stabilitāti, reputāciju un spēju izpildīt ilgtermiņa saistības. 

Un, ja reputācijas kaitējums rodas nepamatotu apsūdzību, iespējamas koordinētas nomelnošanas vai nekvalitatīvas institucionālas rīcības rezultātā, uzņēmumam var nākties maksāt par apstākļiem, kurus tas pats nav radījis un nespēj arī mainīt, jo iestāžu motivācija, iespējams, meklējama nevis likuma pantos, bet konkrētās interesēs un uzdevumos. Atšķirībā no valsts iestādes uzņēmums šīs izmaksas vai negūtos ieņēmumus nevar vienkārši iekļaut nākamā gada budžeta pieprasījumā vai kompensēt no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Uzņēmējs par tām maksā ar saviem līdzekļiem, zaudētām iespējām un, reizēm, ar savu nākotni. Viena neapdomīga izmeklējošas iestādes vēstule bankai vai valsts institūcijai var pilnībā sagraut uzņēmuma gadiem veidoto reputāciju, biznesu un apdraudēt simtiem un pat tūkstošiem darba vietu. Kamēr izmeklētāji to rotaļīgi sauc par “tikai pārbaudi”, komercbankas uzņēmēju uztver kā kārtējo izsvītroto sistēmas kļūdas vai pasūtījuma dēļ. Cancel kultūra ir plaši izplatīta arī Latvijas iekšlietu resorā. Tāpēc tiesībsargajošo iestāžu darba kvalitāte nav atrauta no Latvijas ekonomiskās attīstības.

Eiropas pieredze: stratēģiskiem uzņēmumiem uzbrūk arī citādi

Eiropas drošības praksē arvien nopietnāk tiek vērtēti apdraudējumi, kuros savijas informatīvs, ekonomisks, tehnoloģisks un juridisks spiediens. Atcerēsimies 2020. gada kiberuzbrukumu Eiropas Zāļu aģentūrai (EMA), kad tika nelikumīgi iegūta konfidenciāla informācija par Covid-19 vakcīnu izvērtēšanu. Daļa dokumentu vēlāk tika publiskota sagrozītā vai no konteksta izrautā veidā. Šis gadījums parādīja, kā pret farmācijas nozari var izmantot ne tikai datu zādzību, bet arī manipulācijas ar informāciju, apdraudot uzticēšanos. 2017.gadā globālais farmācijas uzņēmums Merck/MSD cieta no NotPetya kiberuzbrukuma, kas būtiski traucēja tā ražošanas, pētniecības un pārdošanas procesus. Uzņēmums savā finanšu pārskatā norādīja uz aptuveni 260 miljonu ASV dolāru negatīvu ietekmi uz pārdošanas ieņēmumiem un ievērojamām papildu izmaksām. Viens kiberuzbrukums spēja ietekmēt starptautiskas farmācijas kompānijas darbību. 2022.gadā kiberuzbrukums Viasat KA-SAT satelītsakaru tīklam radīja sakaru traucējumus Ukrainā un vairākās Eiropas Savienības valstīs. Eiropas Savienība šo uzbrukumu publiski piedēvēja Krievijai. Tas apliecināja, ka uzbrukums vienai stratēģiski nozīmīgai infrastruktūras sistēmai var radīt sekas daudz plašākā mērogā. 

Šie piemēri ir atšķirīgi. Ne visos gadījumos konstatēta viena un tā pati apdraudējuma forma, bet tie apliecina būtisku principu: stratēģiski svarīga uzņēmuma apdraudējums ne vienmēr izpaužas kā fiziska sabotāža. Dažkārt trieciens tiek vērsts pret informāciju, reputāciju, vadības spēju pieņemt lēmumus vai uzņēmuma darbības nepārtrauktību.

Tas nenozīmē, ka ikviens komercstrīds vai kriminālprocess būtu uzskatāms par hibrīduzbrukumu. Šādam secinājumam nepieciešami pierādījumi par koordināciju, izmantotajiem līdzekļiem un mērķi. Taču  tikpat kļūdaini būtu pieņemt, ka viss, kas notiek starp uzņēmējiem, automātiski ir tikai privāta lieta.

Tieši tāpēc mūs īpaši satrauc risks, ka iespējamie savstarpēji saistītie reputācijas, ekonomiskie un tiesiskie apdraudējumi netiek izvērtēti kopumā. Ja katra atsevišķa institūcija redz tikai atsevišķu lietu, bet neviens neuzņemas atbildību par iespējamo kopējo apdraudējumu, stratēģiski svarīga uzņēmuma aizsardzībā var rasties bīstami riski. Jo īpaši tad, ja runa ir par uzņēmumu, kas nodrošina stratēģiski svarīgu ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu.

Zāļu ražošanu nevar ne izveidot, ne atjaunot vienā dienā. Tai nepieciešami kvalificēti speciālisti, tehnoloģijas, kvalitātes sistēmas, piekļuve izejvielām un ilgtermiņa investīcijas. Ja šīs spējas tiek mērķtiecīgi sabotētas un apdraudētas, iespējamās sekas var pārsniegt konkrēta uzņēmuma vai tā īpašnieku intereses. Mēs nevaram ignorēt riskus, kas var apdraudēt šīs zāļu ražošanas tiesisko un ekonomisko stabilitāti.

Ekonomiski ciešam visvairāk. Bet cik daudz no šīm ciešanām radām paši?

Šajās dienās no Eiropadomes dzirdam Latvijas Ministru prezidenta Andra Kulberga vēstījumu par austrumu flanga valstīm, kuras ģeopolitiskās situācijas dēļ izjūt īpaši smagu ekonomisko slogu. Šajā kontekstā šie vārdi skan īpaši skaudri. Kamēr Eiropā pamatoti prasām solidaritāti, papildu atbalstu un taisnīgus konkurences nosacījumus, mums būtu jāuzdod arī kāds daudz neērtāks jautājums. Cik daudz no savām ekonomiskajām grūtībām radām paši ar neizdarību, institucionālu vienaldzību un nespēju aizsargāt savas valsts ekonomiskās intereses un savus uzņēmējus?

Neviens neapšauba, ka atrašanās uz Eiropas austrumu robežas Latvijai rada objektīvus drošības un ekonomiskos izaicinājumus. Nedrīkstam tos noniecināt. Taču ģeopolitika nevar kļūt par universālu skaidrojumu visām mūsu problēmām. Jo mazāk, par aizbildinājumu tam, ko paši savās mājās neesam sakārtojuši. Nevaram vienlaikus lūgt Eiropai palīdzēt stiprināt mūsu ekonomiku un paralēli ignorēt konkrētus apdraudējumus uzņēmumiem, kuri šo ekonomiku veido.

Nevaram aicināt uzņēmējus investēt Latvijā, ieguldīt miljonus jaunos produktos, pētniecībā un ražošanā, bet brīdī, kad viņi vēršas pie valsts ar informāciju par iespējamu noziedzīgu nodarījumu, aprobežoties ar formālām atbildēm, kuras tikai stiprina par tiesībsargājošo iestāžu darbu un tā kvalitāti. Mums ir jāspēj demonstrēt, ka Latvijā tiek aizsargātas īpašuma tiesības, komercnoslēpumi un godīgas konkurences principi.

Varbūt ir pienācis laiks, līdzās pamatotajām prasībām pēc Eiropas solidaritātes, tikpat stingri pieprasīt arī atbildību pašiem no savām institūcijām? Eiropa nevar mūsu vietā sakārtot Latvijas tiesībaizsardzības sistēmu. Un būtu īpaši rūgti apzināties, ka laikā, kad no Eiropas prasām palīdzību aizsargāt savu ekonomisko nākotni, daļu no šīs nākotnes zaudējam pašu nespējas dēļ.  

Vajadzīgs nevis Eiroremonts, bet kapitālais remonts

Sašutumu par atsevišķu Valsts policijas iecirkņu tehnisko stāvokli šajās dienās publiski ir paudis arī iekšlietu ministrs. Telpu remonts un labi darba apstākļi policistiem nenoliedzami ir svarīgi un tie ir jānodrošina, taču, manuprāt, visā sistēmā un tās pamatos ir vajadzīgs kapitālais remonts. Lai kā mums visiem gribētos, Eiroremonts iecirkņu telpās nesakārtos sapuvušos sistēmas pamatus. 

Ko nozīmētu patiesa tiesībaizsardzības sistēmas reforma? Tā nozīmētu spēcīgāku profesionālo atbildību, efektīvāku izmeklēšanas kvalitātes uzraudzību un reālu spēju izvērtēt sarežģītas, savstarpēji saistītas ekonomiskās noziedzības pazīmes. Spēju tiesībsargājošajām iestādēm abstrahēties no dažādu, īpaši ārēju, grupējumu interesēm un kā prioritāri likt Latvijas nacionālo drošību, uzņēmējus un uzņēmējdarbības vidi. 

Kapitālajam remontam ir jānodrošina, lai sūdzību izskatīšana notiek objektīvi. Lai izmeklētāji ir kompetenti komerctiesībās un intelektuālā īpašumu lietu izmeklēšanā. Lai institūcijas spēj savstarpēji sadarboties, vienlaikus saglabājot skaidru atbildību par pieņemtajiem lēmumiem un to ietekmi uz procesos iesaistītajiem. Lai stratēģiski svarīgu uzņēmumu apdraudējumi tiek vērtēti arī no valsts ekonomiskās drošības skatupunkta. Mums patiešām nav vajadzīga sistēma, kurā iesniegums vienkārši ceļo no vienas institūcijas uz nākamo. Katram no mums ir tiesības sagaidīt profesionālu, objektīvu un saprotami pamatotu rīcību. 

Tādēļ jaunajai valdībai būtu jāuzņemas konkrēta atbildība par tiesībsargājošo iestāžu sistēmas spēju aizsargāt Latvijas ekonomiskās intereses. Gadiem mūsu valdības vadītāji ir nākuši no ierēdņu vides, kurā uzņēmējs tiek uzskatīts par draudu, kas mānās, krāpjas, ir atmaskojams un noteikti pelna par daudz. Valsts pārvaldes pieeju un attieksmi, manuprāt, labi raksturo atbildīgas Saeimas komisijas vadītāja Andreja Judina publiski teiktais, ka “prokuroram jābūt tādam, kas saskata nodarījuma pazīmes, reaģē, uztur apsūdzību, saskata noziegumus pat, ja nozieguma tur nav.”  Varbūt beidzot ir laiks šo pagriezt otrādi un atmaskot tos iekšlietu struktūru ierēdņus, kuri uzbūvējuši sistēmu, kas apkaro uzņēmējus un mēģina atrast noziegumus tur, kur to nav?

Latvijai ir vajadzīgi uzņēmēji, kuri nebaidās riskēt ar savām idejām, radīt jaunas tehnoloģijas un attīstīt ražošanu. Viņiem nav jābaidās no likuma un nekompetences. Viņiem nav jābaidās, ka kāds konkurents vai oponents var pasūtīt lietu, pārbaudi vai inspekciju. Viņiem jāvar paļauties uz likumu un kompetenci. Jo brīdī, kad cilvēks sāk šaubīties, vai viņa ieguldītais darbs, zināšanas un kapitāls savā valstī būs pietiekami aizsargāti, zaudējam kaut ko daudz būtiskāku par vienu investīciju projektu vai kārtējo uzņēmēju, kas pamet Latviju, lai dzīvotu un nodokļus maksātu citur.  Tiesiskumam jāattur cilvēki no nozieguma, nevis no vēlmes radīt, strādāt un investēt savā valstī.

Pie esošās sistēmas mēs zaudējam uzticēšanos Latvijas nākotnei. Un tā ir cena, kuru Latvijā nedrīkst atļauties maksāt.

Autore ir Latvijas Zāļu ražotāju asociācijas izpilddirektore.