
Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Lūkojoties uz lejupslīdošajiem demogrāfiskajiem rādītājiem un izmisīgi cenšoties kaut ko lietas labā darīt, Latvijā tiek atbalstīta bērnu “audzēšanas” politika. Tikai tā nodēvējama esošā sistēma, kas no vecākiem prasa tikai to, lai bērni būtu siltumā un paēduši. Šķiet, ir aizmirsts, ka bērniem nepieciešama arī vecāku mīlestība, uzmanība, sapratne, atbalsts un dzīves gudrība, jo, tikai bērnu “audzējot”, vērtības neieaudzināsi! Bērni no sociālā riska ģimenēm par šo skaudro dzīves patiesību mums atgādina katru dienu.
Lai gan vārdu salikums “sociālā riska ģimene” ir sabiedrībā bieži lietots, trūkst vienotas izpratnes par tā nozīmi. Valda stereotips, ka tā tiek apzīmēta ģimene, kas ir nabadzīga. Tomēr sociālais risks nav tikai nabadzība naudas izteiksmē. Nereti tā ir tieši emociju, jūtu, vērtību vai intelektuāla nabadzība. Ja par pamatvajadzību ģimenē tiek uzskatīts “sekss un kotletes”, ir naivi cerēt, ka jaunajai paaudzei primāras būs citas vērtības. Lai to panāktu, būtu jāmaina šo cilvēku vērtīborientācija, kuras pirmos iedīgļus iegūst ģimenē.