Kārlis Krūmiņš.
Kāpēc ir tādas diskusijas, kurām nav jēgas
Vēl mācoties skolā, apmeklēju Debašu kluba nodarbības. Šīs debates nozīmēja sarunu noteiktā laikā, kurā piedalās apstiprinošā un noliedzošā komanda. Katras mērķis ir pārliecināt tiesnešus par savu argumentu pārākumu, panākot izvirzītās rezolūcijas apstiprināšanu vai noraidīšanu. Taču vispirms dalībniekiem jāvienojas par rezolūcijā izmantotajiem terminiem, jo citādi produktīvas debates nav iespējamas.
Praktiskajā dzīvē šī loģiskā atziņa nereti tiek ignorēta, novedot grūtībās vai strupceļā ne vienu vien diskusiju. Piemēram, A un B diskutē par tematu «Vai nepieciešama Okupācijas muzeja piebūve?», bet par terminu definīciju nevienojas. A izprot muzeju kā «okupācijas upuru piemiņas memoriālu», savukārt B - kā «ēku Strēlnieku laukumā 1». Līdz ar to vienam «piebūve» nozīmē pieminekļa paplašināšanu, otram - fizisku piebūvi celtnei Vecrīgas ainavā. Abiem oponenta argumentācija šķiet nesaprotama vai nepieņemama, un vienoties nav iespējams.
