Olga Dzene. Publicitātes foto
“Latvijā trūkst spēcīgu līderu” – runājot par uzņēmējdarbību, valsts pārvaldi vai sabiedrisko sektoru, šāda frāze izskan bieži. Nereti dzirdam arī par t.s. “līdera gēnu”, kas it kā piemīt tikai izredzētajiem. Taču mūsdienu zinātne liecina - līderība nav bioloģisks liktenis, bet prasme, ko var attīstīt ikviens, un “līdera gēns” ir tikai mīts, no kura laiks atvadīties.
Zinātniskajā žurnālā The Leadership Quarterly publicētajā rakstā “Vadošo lomu ieņemšanas nosacījumi: ģenētiskie un personības faktori” (The determinants of leadership role occupancy: Genetic and personality factors) minēts, ka tikai aptuveni 30% līdera īpašību ir iedzimtas, bet 70% – apgūstamas ar mācīšanos un pieredzi. Tas nozīmē, ka ne harizma, ne ekstraversija, ne “īpašs mirdzums acīs” nav izšķirīgi. Svarīgākais ir, vai cilvēks pats vēlas kļūt par līderi un ir gatavs “ieguldīties”. Nevienu no mums augstāki spēki neieceļ par iedvesmotāju un virziena rādītāju – tas ir ceļš, ko katrs var iet.