Kaspars Zellis.
Vēstures uzstādījumi, kas 80.gadu beigās veicināja Latvijas neatkarības atjaunošanu, tagad sagādā sabiedrībai lielas problēmas
Rīgas mēra Nila Ušakova priekšlikums nākamās Saeimas laikā vienoties par moratoriju likumdošanā un politiķu debatēs par jautājumiem, kas skar vēstures un etniskos jautājumus, bet atrisināt ekonomiskās problēmas, var vērtēt kā labi domātu, bet nepārdomātu iniciatīvu.
Vēsture vienmēr ir bijusi viens no spēcīgākajiem politisko manipulāciju līdzekļiem. Atsaukšanās uz vēstures pieredzi, vēsturisko taisnīgumu vai netaisnību vienmēr ir spējusi mobilizēt sabiedrību kādu noteiktu politisko mērķu realizācijai. Atteikšanās no šo jautājumu aktualizācijas Latvijas priekšvēlēšanu kampaņās varētu šķist apsveicama, jo tādējādi partijām būtu jāpiedomā pie saviem sociālekonomiskajiem solījumiem, nevis vietā un nevietā jāatsaucas uz pagātnes netaisnībām. Iespējams, tas arī audzinātu Latvijas pilsoni domāt un analizēt plašāk politisko partiju piedāvājumus. Tomēr, lai panāktu šādu stāvokli, būtu nepieciešams atteikties, piemēram, arī no slavenību ievietošanas vēlēšanu listēs, dažādu fobiju izmantošanas, «melnā PR» un virknes citu priekšvēlēšanu kampaņu triku. Ja tas ir neiespējami, tad kādēļ atteikties no vēstures tēmu izmantošanas, ja citi manipulāciju veidi tiek atļauti?
