"Daugavas Vanagu" rīkotajā leģionāru piemiņas gājienā pērn. Foto: Edijs Pālens, LETA
Šogad atkal tika virzīta iniciatīva noteikt 16. martu kā latviešu nacionālo karavīru atceres dienu, taču valdība to neakceptēja. Šāda ideja tiek virzīta gandrīz ik gadu, un katru reizi tā nesaņem pietiekamu atbalstu, tāpēc rodas jautājums - kāpēc vieni tik ļoti cenšas panākt, lai 16. marts iegūst oficiālas atceres dienas statusu, bet citi – ir pret šo ideju. Turklāt 16. marts ir diena, kas grūti saprotama pārējai pasaulei. Tā vietā, lai ietu ielās, mums lēni un pacietīgi jāskaidro Baltijas valstu vēsture un notikumi, un tā ir vēsturnieku misija.
Patiesā vēsture ir citādāka
Runājot par 16. martu, ir saprotama gan tā sabiedrības daļa un to pārstāvošie politiķi, kuri vēlas, lai šī diena tiktu atzīta par oficiālu atceres dienu, gan arī valdības lēmums to nedarīt, kas ir skaidrojams ar vēlmi ieturēt politiski korektu pozīciju. Jāapzinās, ka tie, kuri iebilst pret 16. martu kā oficiālu piemiņas dienu (šeit gan es nerunāju par Kremļa interešu aizstāvjiem), vēl mūsu valstij tikai labu, uzskatot, ka šādas idejas akceptēšanu pārējā pasaule varētu arī nesaprast.
