22 stāvus augstā dzelzsbetona būve, kur pirms 45 gadiem vienkopus izmitināja pa visu Rīgu izkaisītās laikrakstu un žurnālu redakcijas, pēc pārbūves būs čaula jaunai viesnīcai.
Daugavas krastā ilgus gadus stāvējušais Preses nama grausts nu pārtaps viesnīcā un modernā darījumu centrā. Kā dzīve te ritēja ziedu laikos, atceras namā savulaik strādājušie
Parakstīts signāleksemplārs avīzei — stiprā un svaigā, pie pirkstiem līpošā tipogrāfijas krāsa un smarža. Trīsstāvu mājas augstuma drukas mašīnas konveijera lente un tās ellīgais troksnis — bez austiņām strādniekiem neiztikt. Lifti kā asinsrite un satikšanās ar kolēģiem, kafejnīca ar šampaniešiem un rindas ieņemšanas steigu, piepīpēti kabineti un gaiteņi, un pati 22 stāvus augstā māja, kas vētrainās naktīs šūpojās un čīkstēja, — tāds Preses nams palicis manā, bijušās darbinieces, atmiņā.
Kāds cits gara acīm varbūt redz dzejnieku Viktoru Avotiņu, pārsteidzot kolēģus ar sēdēšanu uz palodzes 19. stāvā, vēl kāds atceras papīra lidmašīnu laišanu no vaļējiem balkoniem, kurus esot pamanījušies izmantot arī pašnāvnieki. Vēl kāds atminēsies rindu pie kases lodziņa pirmajā stāvā, lai saņemtu gaidīto honorāru, vai nama ilggadīgo direktoru Kazimiru Dunduru un mūžam skrejošo kurjeru Ziemelīti. Laiks Preses namā visiem būs atmiņā kā radošs, taču tur strādājošajiem allaž bijis ar un par kaut ko jācīnās.
