Jāņa Indrika nofotografētie vagoni Stendes stacijā. Fotogrāfijas otrā pusē paša autora sacerētā dzejoļa rindas: «Draugs, šo rītu atceries! / Tad putna dziesmai balss bija sēra / Un tautas sāpēm nebija mēra. Draugs, jel viņus atceries! / Un vakaros, kad saule riet, / Lai viņu gars tev blakus iet»
1949. gada deportācijas dokumentētas tikai dažās fotogrāfijās. Ir apzināja četrus cilvēkus, kas ar kameru fiksēja izsūtīšanas. Kādos apstākļos tapa šīs fotogrāfijas?
Pulksten 12 dienā lokomotīves mašīnists deva trīs garus atvadu svilpienus un ešelons no Auces stacijas sāka ceļu uz Sibīriju. Tas bija 1949. gada 25. marts. Iepriekšējā dienā Auces pamatskolas 7. klasē militārās mācības stundā ienāca trīs vīri nošmulētos aitādas puskažokos un ar automātiem. Viņi nosauca Mirdzas vārdu. «Poiģom!*» teica viens no bruņotajiem, un Mirdzu Zemīti aizveda. Šis skats un nākamā diena neizdzēšami iespiedusies toreizējā klasesbiedra, vēlāk pazīstamā fotogrāfa Gunāra Janaiša atmiņā.
Stundas tajā dienā vairs nenotika. Pa skolas bēniņu logu bērni slepus vēroja, kā stacijā pildās lopu vagoni. Apsargu dzīto cilvēku vidū Gunārs centies sazīmēt arī Mirdzu baltā lakatiņā. Viņš aizlienēja no klasesbiedra Ināra Sīpola platfilmu fotoaparātu Kodak 6x9. Kad vilciens jau brauca prom, Gunārs to nofotografēja.
