Bredova grupas ģenerāļa Drozdovska 2. virsnieku kavalērijas pulka virsnieki Polijā 1920. gadā. Baltās kustības muzeja Parīzē krājums.
Latvija starpkaru posmā kļuva par placdarmu krievu pretboļševiku kustībai
Boļševiku īstenotais 1917. gada oktobra apvērsums kļuva par Krievijas Pilsoņu kara detonatoru, nolaupīja 10 miljonu cilvēku dzīvības un izvērtās par traģiski greizu pagriezienu vēstures krustcelēs.
Baltās kustības aizsākums
Pēc šī apvērsuma uzreiz nebija skaidrs boļševiku varas destruktīvais raksturs. Pagaidu valdības darbu pirms tam regulāri satricināja dažādas kolīzijas, tādēļ varas pāriešana vienas partijas rokās sabiedrībā neradīja lielu sašutumu, un atsevišķās sadursmes ātri vien tika noslāpētas. Tomēr jau novembrī Krievijas dienvidos, Donas kazaku apgabalā, sāka veidoties tā dēvētās Baltās kustības aizsākumi ģenerāļa Mihaila Aleksejeva vadībā, kam vēlāk pievienojās ģenerālleitnants Antons Deņikins, bijušais Krievijas armijas virspavēlnieks Lavrs Korņilovs un citi. Cerībā ātri izveidot Brīvprātīgo armiju, kustības organizatori piesaistīja plašu virsnieku korpusu, kas 1917. gada nogalē izauga līdz aptuveni 300 000 cilvēku. Tomēr 1918. gada sākumā Brīvprātīgo armijā bija tikai 4000 karavīru, ievērojamu daļu veidoja junkuri (karaskolu audzēkņi), bijušie studenti, skolnieki un cilvēki bez militārās pieredzes. Šo notikumu laikabiedrs, krievu rakstnieks Mihails Bulgakovs savā lugā Turbinu dienas zīmīgi raksturo tālaika situāciju ar galvenā varoņa Alekseja Turbina vārdiem: «Es zinu, ka Rostovā ir tāpat kā Kijevā. Tur divizioni stāv bez munīcijas, junkuri bez zābakiem, bet virsnieki sēž kafejnīcās.»
