Alfrēds Rubiks sapratis, ka Rīgas pilsēta nonākusi Latvijas Tautas frontes rokās. Foto — Andris Eglītis
Pirms 30 gadiem vara Rīgā izslīdēja no Rubika rokām. Ir turpina rakstu sēriju par izšķirošajām nedēļām, kas noveda līdz neatkarības deklarācijai
Augstākās Padomes priekšvēlēšanu kampaņa 1990. gada marta pirmajā nedēļā jau bija sākusies, tomēr Latvijas politikas uzmanības degpunktā atradās cīņa par varu Rīgas pašvaldībā.
Īpatnējas ir paralēles starp to laiku un mūsdienām. Kopš 1984. gada Rīgas izpildkomitejas priekšsēdis bija Alfrēds Rubiks, kurš pirmajos gados bija visai populārs. Tāpat kā ceturtdaļgadsimtu vēlāk Nils Ušakovs, Rubiks tolaik pievērsa uzmanību veloceliņiem — kā liecība viņa iniciatīvai palikusi noasfaltēta riteņbraucēju trase no Rīgas līdz Jūrmalai. Ušakovs tikai iecerēja, bet Rubiks arī ieviesa jaunu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, kas stipri sadusmoja pilsētniekus — vecāka gadagājuma rīdzinieki vēl aizvien atceras stāvēšanu uz ielas ar miskastēm, lai sagaidītu savācējmašīnu Norbu. Un 1989. gada decembrī Rīgā notika pašvaldības vēlēšanas, kuras nevar citādi nosaukt kā par ārkārtējām, jo tādas PSRS nebija rīkotas kopš padomju varas iedibināšanas.
Par 120 vietām Rīgas pilsētas padomē sacentās divi spēki — Latvijas Tautas fronte un pret Latvijas neatkarību kareivīgi noskaņotā Interfronte. Par spīti salīdzinoši mazajam latviešu īpatsvaram pilsētā (37%) un faktam, ka par pieciem mandātiem balsošana notika slēgtos apgabalos, kuros pie urnām gāja tikai padomju armijas militārpersonas, LTF izdevās padomē iegūt nelielu vairākumu — 61 vietu. Pārsvars izrādījās nedaudz svārstīgs, tomēr 17. februārī par padomes priekšsēdētāju ievēlēja juristu, LTF pārstāvi Andri Teikmani (viņš pērn pēc prezidenta Levita ievēlēšanas kļuva par viņa kancelejas vadītāju).
Izdabūt Rubiku no izpildkomitejas bija vēl grūtāk. Interfrontes deputāti pameta zāli, «norāva kvorumu» un sāka aģitēt par tiešām izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanām, kurās piedalītos visi pilsētas iedzīvotāji. Tomēr Rubikam arī aizejošajā nomenklatūrā bija gana daudz pretinieku. «Vecā» Augstākā Padome 2. martā mainīja likumu, lai atņemtu Interfrontes frakcijai iespējas paralizēt Rīgas pašvaldības darbu, un 12. martā izpildkomitejas vadībā Rubiku nomainīja Andrejs Inkulis. Tiesa, viņš bija kompromisa figūra, par kuru nobalsoja arī daudzi Interfrontes deputāti. Kā redzams, Rīgas pašvaldībā īpatnējām politiskām kombinācijām ir sena vēsture.
Taču galvenais bija panākts — Rubiks bija gāzts. 1990. gada sākumā viņš jau bija kļuvis par redzamāko Latvijas neatkarības pretinieku, daudzu latviešu acīs par PSRS aizstāvju līderi. Līdz aprīlim, kad «nacionālkomunisti» pameta Latvijas Komunistisko partiju un Rubiks kļuva par tās vadītāju, viņa svarīgākais atbalsta punkts bija Interfronte. Tā izveidojās tiešā opozīcijā Tautas frontei. Interfrontes dibināšanas kongress notika 1989. gada 8. janvārī, trīs mēnešus pēc LTF dibināšanas, un jau no paša sākuma starp Interfrontes mērķiem bija sacensties ar LTF 1989. un 1990. gadā gaidāmajās vēlēšanās.
Jau pašos pirmsākumos, pat pirms LTF uzvaras vēlēšanās un neatkarības atgūšanas, Interfronte sāka savā retorikā izmantot tēmas, kuras esam dzirdējuši visus turpmākos 30 gadus — gan no tā laika kustības pārstāvjiem, gan viņu pēctečiem, gan no PSRS un pēc tam Krievijas valdības, gan no tādiem politiskiem ilgdzīvotājiem kā Tatjana Ždanoka, kura bija aktīva Interfrontē jau no pirmā tās darbības gada. Jau Interfrontes izdevuma Jedinstvo pirmajos numuros varam atrast pārmetumus LTF par centieniem ierobežot nacionālo minoritāšu tiesības, apelēšanu pie cilvēktiesībām, aicinājumus aizstāvēt krievu skolas un biedēšanu ar ekonomisku krahu, ja Latvija nesaglabās attiecības ar pārējo Padomju Savienību. 1990. gada februārī Interfronte rīkoja mītiņus pret latviešu valodas noteikšanu par valsts valodu un pret Latvijas suverenitātes deklarāciju. Tiesa, pretstatā LTF manifestācijām, kuras varēja pulcēt līdz pat pusmiljonam cilvēku, lielākajos Interfrontes mītiņos, cik var spriest pēc tā laika ziņām, nesanāca vairāk par dažiem desmitiem tūkstošu.
Interfronte nespēja mobilizēt lielas tautas masas, taču tās aizmugurē stāvēja cits, biedējošs spēks — padomju armija, ar kuru tai nepārprotami bija ciešas saites. Līdz 1990. gada 4. maijam šī sadarbība izpaudās pārsvarā nozīmīgajā padomju virsnieku skaitā, kas kandidēja Interfrontes sarakstā Augstākās Padomes vēlēšanās. Pēc 4. maija Interfrontes, Rubika vadītās kompartijas un armijas sajūgs kļuva par galveno draudu jaunajam parlamentam un valdībai.
