LarMet īpašnieks Armands Cinis savulaik «taisīja biznesu», pērkot cukuru Pēterburgā un ar vagoniem vedot uz Kazahstānu, kur mainījuši pret naftu, to veduši uz Ukrainu, bet saražotais benzīns pārdots Krievijā un Latvijā. No Latvijas uz austrumiem sūtījuši liellopu gaļu. «Tās shēmas brīžam bija absolūti fantastiskas.»
Kokapstrādes darbgaldu ražotāji Raunā atraduši veidu, kā dažu gadu laikā desmitkāršot savu apgrozījumu, un cerīgi raugās uz Krieviju
Kā no apturētas ražotnes nonākt pie miljona, zina šie divi vīri - Armands Cinis un Aleksandrs Turovecs, kurus krīze norūdījusi par īstu komandu. 2008.gadā, kad Rietumeiropā faktiski apstājās kokmateriālu tirdzniecība, to uzreiz izjuta kokrūpnieki Krievijā un Baltkrievijā, un ilgi nebija jāgaida, kad sastingums nonāca līdz Raunai, kur uzņēmums LarMet ražoja kokapstrādes darbgaldus. «Vienā brīdī naudas vairs nebija nevienam,» atceras direktors Aleksandrs. Ražošanu Raunā apturēja.
«Tomēr mēs nesēdējām, rokas klēpī salikuši,» uzreiz saka valdes priekšsēdētājs Armands, «tieši tas ir mūsu veiksmes stāsts - īstais risinājums īstajā brīdī.» Uzņēmējiem izdevās izlīst kā caur adatas aci, piesaistot jaunus klientus un sekmīgi konkurējot ar līdzīgu kokapstrādes iekārtu ražotājiem ne tikai Latvijā, bet arī Zviedrijā, Somijā, Austrijā un Japānā, jo pilnīgi visas Raunā saražotās kokapstrādes iekārtas tiek eksportētas.
