Orests Silabriedis
Visskaistākie Ziemassvētki bija padomju gados. Atmiņā biezi piesnigušas Rīgas ielas, balta, gurkstoša Vecrīga
Ziemas debesu zvaigžņojums īpaši intensīvs kļūst 24.decembra vakarā. Nekas nenotiek ārēji - nav rūķīšu, nav cepurīšu, nav elektronisku kerolu un citu «baltas laimes vēlējumu» no tirdziņiem un skatlogiem. Ziemassvētku vakara piepildījums gluži vai taustāms sablīvējies mājās un dzīvokļos, kur pie aizvērtiem un nu jau arī atvērtiem aizkariem, pie lielām un mazām eglēm sēd ģimenes. Ne vienā vien mājā neganti čerkstošas caur ētera kropļojumiem laužas Ziemassvētku dziesmas no zemēm aiz dzelzs priekškara, kas jau saļodzījies tiktāl, ka baznīcās gājēju kļūst arvien vairāk. Mediņa mūzikas vidusskolas koris arī ieradies baznīcā, klausās aizmūžveca mācītāja balsi, kas nez no kā brīdina kādu tur Sīmani, lai tas nez ko tur nedarot, un tad kori aicina dziedāt, un skan Tālivalda Ķeniņa Ziemassvētku introits un Jurjānu Andreja Uz augšu, ko pēc dažiem gadiem dziedās visi, kas vismaz reizi gadā ar savu mākslu apkalpo dievišķo brīnumu.
