Gundars Ignats.
Nekas tā nespēj sarūgtināt cilvēku kā mēģinājumi samaitāt brīvās dienas
Piemēram, tu noguli vienu autobusu, ierodies autoostā piecas minūtes pēc otra autobusa aizbraukšanas un, laimīgi ticis trešajā, tuvojoties apsolītajai zemei, sadzirdi spēcīgu šņākoņu kaut kur no autobusa apakšpuses. Skaidrs, ka nelāgi. Autobuss piestāj pieturā. Sirmais vadītājs kā vientuļš bruņinieks nostājas ejā pret pasažieriem, atvainojas - plīsusi riepa - un paziņo pusstundas pārtraukumu. Nav satiksmes autobuss nekāds pirmās formulas sacīkšu auto, un transporta pārvadājumu uzņēmuma darbiniekam nesacensties ar sacīkšu auto apkalpes komandu. Viss notiks tā, kā tam jānotiek. Pelēkā pasažieru masa sarosās. Šoferim palīgā aiziet tikai divi vīri, pārējiem somās un kabatās jāatrod mūsdienu pasaules glābējs, lai kaut kur uz Latvijas ziemeļiem aizceļotu īsziņas: nopērciet bez manis, es jums uzticos; pasaki tētim, ka es kavēšos; nezinu, cikos būšu.
