Ieva Zībārte.
Jūs jau zināt, kā stāstos apraksta skaistu sievieti - tikpat kā bez grima, vējš sajaucis matus, nenosakāms vecums, gan spēks, gan trauslums runā un kustībās. Par arhitektūru tā parasti nesaka, jo pamana tikai tad, ja ir gan sārtas lūpas, gan frizūra un varbūt pat asiņains grieziens - pāri ielai, pāri vecām mājām, pāri ikdienas saprašanai un ģeogrāfiskām robežām
Piedauzība arhitektūrā mēdz būt pat stils. Tā var kļūt par arhitekta rokrakstu un izdzīvot, tāpat kā vannā norakta vēstule simtiem gadu pēc autora nāves. Ja autors ir tāds kā jaunu lietuviešu arhitektu grupa Processoffice, kura uzvarēja metu konkursā par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukciju, tad tieši zem zemes jāmeklē viņu priekšlikums muzeja piebūvei. Lūpu krāsotāji to nesaprata, nesaprata pat tie, kas nekad neiet tālāk par diskrētu franču manikīru, jo gada saistošākajā arhitektūras ideju konkursā visi, izņemot uzvarētājus, Rīgai piedāvāja jaunu būvķermeni parkā.
