Ieva Zībārte.
Dievs ir, - teica Ludmila un rūpīgi visās pastkastītēs iemeta uzaicinājumu uz dievkalpojumu
Viss ir slikti, - pēc brīvdienām iekrājušās «vēstulītes» no lielveikaliem turpat kāpņutelpā uz grīdas nosvieda Andris. Cūkas paliek cūkas, - Annas tante stenēja, vicinot vienu reizi netīrā ūdenī iemērktu slotu. Ieva gāja pa ielu un noraudzījās, kā netīri vīreļi prom no pagalmiem uz mašīnu ripina lielās miskastes. Pagaidiet, pagaidiet, - kliedza inteliģentais opis un metās pārķert pa virsu lielās tīrīšanas kulēm uzsviesto Toneta krēslu. Viņš mājās nesa pilnīgi visu - īstas un labas mantas no vecajiem laikiem. Tas nekas, ka ciemiņus jau sen nevarēja uzņemt, jo nebija kur piesēst, tas nekas, ka uz krēsla pretējās sētas mājā diendienā tupēja kašķīga vecene, kas visiem mācīja dzīvot, mīlēt un būt. Viņas bērni bija laimīgi, kad varēja tikt vaļā no visām tām mantām - neizsaiņotiem glāžu komplektiem, vēl Padomju Savienībā ražotām un sataupītām spilvendrānām, noķepušiem katliem un vecām krāgām. Līdz ar krēslu mazliet ļauni noplēsās arī vecās tapetes - tik viegli tas bija, tik karmiski un ekstāzīgi. Neviens neko no tā nenesa uz vintidža festu, jo, ja tev nav piecpadsmit vai, teiksim, 23, tu negribi redzēt, kā pa nabadzīgu klaunu valsti rotē humpalas.
