Klāvs Sedlenieks.
Viena no manas bērnības jaukākajām atmiņu ainām ir šāda: esmu pie savas auklītes viņas mazajā Vecmīlgrāvja dzīvoklītī
Mēs sēžam pie rakstāmgalda, mājīgu gaismu izstaro veca lampa ar apaļu stikla kupolu uz metāla kājas. Auklīte lasa priekšā brāļu Grimmu pasakas. Viņai bija maģiska pasaku grāmata - liela, ar zeltītām lapu malām. Teksts bija vecajā drukā un vācu valodā. Auklīte lasa lēni, bet tekoši - uzreiz latviski, lai es varētu saprast. Viņa pati bija apguvusi vācu valodu jau mazotnē, jo vecāki - turīgi Kurzemes saimnieki - esot likuši bērniem savā starpā mājās runāt vāciski. Auklīte bija dzimusi XIX gadsimta beigās, un grāmata, šķiet, bija aptuveni tikpat veca. Pasakas bija ilustrētas ar lieliskām gravīrām, kurās katra sīkākā matu šķipsna vai apģērba kroka bija smalki izzīmēta un ilgi pētāma.
