Ziedojiet piectūkstoš latu, lai šis bērniņš varētu dzirdēt... Pazīstami, vai ne? Bet cik bieži redzēts aicinājums ziedot piectūkstoš latu izglītībai, kas ļautu dzīvot piepildītu dzīvi arī nedzirdīgiem?
Bērnībā, ieraugot autobusā «kurlmēmos», ievērojot, kā viņi sarunājas ar žestiem, izdodot dīvainas, guturālas skaņas, es nobijos un ierāvos dziļāk sēdeklī. Tie bija «viņi», svešie, kas, manuprāt, dzīvoja pilnīgi citā pasaulē un domāja pilnīgi citādi. Man nebija viņu žēl. Es gribēju viņus neredzēt, lai man nebūtu jāsaskaras ar šo tik atšķirīgo eksistences veidu.
Tagad, izlasot par kādu bērnu, kam veiktas piecas sarežģītas operācijas pilnā narkozē un jāsakrāj nauda vēl divām, lai varētu dzirdēt, man šķiet, ka ne jau tikai līdzjūtības un altruisma dēļ mēs ziedojam naudu nedzirdīgajiem. Lielā mērā mēs ziedojam tādēļ, ka nevēlamies pieņemt sabiedrībā cilvēkus, kas nedzird: pierādījumu tam, ka var būt cilvēki, kuri uztver pasauli citādi nekā mēs. Nedzirdīgie mums vēl joprojām ir «kurlie» vai pat «kurlmēmie» - pilnīgi absurds apzīmējums. Viņi sarunājas, viņi nolasa no lūpām citu teikto un arī paši iemācās runāt: vai tas ir kurlums vai mēmums?
