Esmu arī sapratis, ka militāra spēka veiksmes atslēga ir liela skaita cilvēku gatavība sadarboties, katram spēlējot savu nozīmēto lomu
Kad 2014. gadā pieauga Krievijas agresija un kļuva skaidrs, ka Putina režīms nebaidās okupēt daļu no tādas lielas kaimiņvalsts kā Ukraina, es sāku domāt par to, ko pats darītu X stundā. Es iestājos zemessardzē, Rīgas 1. brigādes Studentu bataljonā un jau septiņus gadus esmu dienestā. Tagad, redzot Krievijas gatavību palielināt agresiju pret kaimiņvalstīm, gribu iedrošināt citus tautiešus uzdot sev šo pašu jautājumu.
Zemessardzes dienests mani patīkami pārsteidza. Lai arī esmu piedzīvojis noguruma un garlaicības brīžus, kopumā tas bijis pacilājošs un garīgi stiprinošs piedzīvojums. Man ir regulāra iespēja atslēgties no ikdienas uztraukumiem, pievēršoties pilnīgi atšķirīgiem pienākumiem. Cīņu biedri ir no visādiem sabiedrības slāņiem, dažādos vecumos un briedumos. Tā ir patīkama pārmaiņa no mana ikdienas tehnoloģiju «hipsteru» kontingenta — zemessardze ir tāda kā piezemēšanās realitātē. Pēc daudziem gadiem, ko esmu kā «biroja žurka» pavadījis pie datora, tagad regulāri vingroju un uzturu fizisko formu kā vēl nekad. Vecie stāsti par trūkstošu ekipējumu ir lielākoties atrisināti ar budžeta pieaugumu, piemēram, nesen man izsniedza apbrīnojami labas kvalitātes Latvijā ražotu mugursomu.
