Nu, re. Un šogad atkal mums ir īsta ziema
Pietiek mūžveco cilvēku čīkstēšanas par īstajām ziemām, kuras, saprotams, bija tajos pašos laikos, kad zāle zaļāka, debesis zilākas un viss pārējais labāks. Pietiek neauglīgās čīkstēšanas par globālās sasilšanas postošo ietekmi un siltajām bezsniega ziemām. Mums ir! Gribas pacelt rokas pret debesīm un iesaukties: redzi, vecmāmiņ, redzi, vectētiņ, beidzot arī mums ir īsta ziema. Var jau būt, ka vecmāmiņa un vectētiņš viņsaules Ziemassvētku izpārdošanā ir sarūpējuši lielos sniega kalnus man par prieku. Visticamāk, sniega blāķiem ar aizsaulē aizgājušajiem nav ne mazākās saistības. Kā ierasts, analītiski prāti visu ir sapratuši un izskaidrojuši. Viedie prāti sniega bezgalību ir izskaidrojuši, diemžēl, neoriģināli. Atkal pie vainas globālā sasilšana, auksto un silto gaisa masu plūsmu izmaiņas. Ar vārdu sakot, viss notiek citādi, nekā noticis tajās ziemās, kad sniega daudz nebija.
