Lai skrietu, esot vajadzīgi tikai apavi (vēlams, kaut cik labi, tieši skriešanai paredzēti apavi). Taču man vēl vajag Annu (manu meitu)
Kādreiz lasīju, ka Jeļena Prokopčuka skrienot ņem līdzi gāzes baloniņu pret suņiem. Bet es skrienu ar Annu. Jo viņa mīl visus suņus.
Es skrienu katru dienu un visur, kur pamostos. Arī visur, kur esmu bijusi kopā ar savām filmām: Kannās, Venēcijā, Lokarno, Berlīnē, Taičungā, Tallinā, Lisabonā, Buenosairesā, Pamplonā, Viļņā, Amsterdamā, Honkongā, Parīzē utt. Tāpēc, protams, ne vienmēr mums ar Annu sanāk skriet kopā. Bet suns man ir iekodis divreiz. Turklāt viens un tas pats suns. Un nevis Krievijā vai Meksikā, kur, velkot kājās skriešanas apavus, centos sev neatzīties, ka no klaiņojošajiem suņiem nu vismaz nedaudz baidos. Suns man iekoda Latvijā! Pirmoreiz tāpēc, ka... Jā, vīrs, kurš tīrīja sniegu savas mājas priekšā un par kuru man bija aizdomas, ka tas ir man nupat iekodušā suņa saimnieks, paskaidroja: «Bet, protams! Jūs taču skrējāt, vai ne?» Tātad pirmoreiz suns man iekoda tāpēc, ka es skrēju. Bet otrreiz tāpēc, ka es nespēju noticēt - viens un tas pats suns var iekost divreiz. Un pēc kāda laika būtu iekodis arī trešoreiz, ja es būtu noticējusi sievietei, kas centās noturēt suni pavadā un teica: «Viņš nekož! Viņam tikai liela mute!»
