Roberts, kurš jau izcietis cietumsodu par pusaudža gados pastrādātu slepkavību, tagad apņēmies kļūt par brīvprātīgo un palīdzēt citiem no ieslodzījuma iznākušajiem puišiem sākt dzīvi. Foto — Ieva Salmane
Pērn policija reģistrējusi gandrīz 700 nepilngadīgo pastrādātu noziegumu, par piektdaļu vairāk nekā iepriekšējā gadā. Vairumam kriminālais ceļš sācies ar apreibināšanos, zādzībām un laupīšanām. Taču jaunieši spēj arī nežēlīgi piekaut, izvarot un noslepkavot
Kad Robertam bija četri gadi, viņu pameta mamma. Zēns palika dzīvot pie tēva un vecvecākiem. Tēvs strādāja Rīgā, bet brīvdienās brauca uz mājām Jelgavas pusē un dzērumā sita savu mazo puiku. Par jebko. «Nu ritīgi, nevis ar siksnu, bet spārdīja ar armijas zābakiem,» saka Roberts. Reiz, kad tēvs nav trāpījis viņam, spēriens izsitis krāsnij ķieģeļus. Sestdienu rītos «gaidīju un domāju, kaut viņš neatbrauktu», atceras Roberts, kuram nu jau ir 27 un pašam sava ģimene.
Divpadsmit gados puisis sāka klaiņot. Mēģinājis mukt pie mammas un mazā brāļa, bet viņa tajā pašā vakarā atvedusi atpakaļ. Pēc gada tēvs no Roberta atteicās, jo vairs nespēja tikt ar viņu galā. Policijā jau bija vairāki iesniegumi par kautiņiem skolā, demolēšanu. «Es nespēju kontrolēt savu agresiju — manī bija dusmas, kuras izgāzu, sitot citiem.»
