Kad knīpai, kas smaida uz svētku numura vāka, būs mazmazbērni, Latvija būs stipra un brīva
Tā es ceru. Tā tu ceri. Tā cer arī mūsu intervētais demogrāfs Ilmārs Mežs, kaut gan, ja runa ir par latviešu skaitu, prognozes nav rožainas.
Divi jautājumi ir tūliņ uz mēles - cik svarīgs valstij ir cilvēku skaits un kādam cilvēku skaitam ir svarīga Latvijas valsts? Nezinu atbildi, bet man ir trešais jautājums.
Personīgā valsts. Vai šie divi vārdi sader kopā?
It kā ne, jo pie valsts taču nevar tikt individuālā un personīgā kārtā - vienīgi ar savu gribu, gudrību, drosmi, darbu vai jelkādu citu spēju un prasmi. Lai cik stiprs un izcils, viens nevar (un nedrīkst) būt valsts. Tā nav valsts, kas pastāv tikai viena prātā vai sirdī.
Un tomēr šie vārdi sader kopā. Jo valsts, kas nepastāv nevienā prātā vai sirdī, arī nekur citur nepastāv. Nevar arī izmērīt, cik plats vai šaurs ir tas vidus klajums starp «nevienu» un «valsti» kā starp diviem poliem. Varbūt brīžiem tur, šajā vidū, tiešām kāds stāv pavisam viens pats. Bet, ja arī tāds brīdis nekad nepienāk, vienmēr patiesa būs sajūta, ka ikviens no mums ir šajā klajumā neatkārtojams, nesamaināms, būtisks.
