Dažu stundu laikā ugunsnelaime šonedēļ izpostīja Parīzes Dievmātes katedrāli — pasaules kultūras ikonu ar 800 gadu vēsturi. Prātam grūti pārlēkt milzīgo plaisu starp šīm divām laika vienībām — gadu simtiem loloto uguns pārvērš pelnos acumirklī.
Tas, ka cilvēce iemācījusies aizlidot uz Mēnesi, izgudrojusi internetu un atšifrējusi savu genomu, īsti nepalīdz mežonīgas stihijas priekšā, kad esam gandrīz tikpat bezspēcīgi kā jebkad agrāk. Tikai mums ir arvien vairāk, ko zaudēt, ja esam arvien vairāk radījuši. Postošais spēks bez žēlastības atgādina — viss mūsu celtais ir trausls un gaistošs, pat ja izskatās varens un pārlaicīgs.
Ironiski, bet katedrālei, kas pārcietusi revolūcijas un karus, liktenīgas izrādījušās tieši cilvēku rūpes — remonts, kura laikā kāds acīmredzot nav savu darbu darījis pamatīgi. Izmeklēšanai vēl jāpēta aizdegšanās iemesls, bet ļoti iespējams, ka šī nelaime būs liecība tam, cik milzīga var būt pat sīkas kļūdas vai nevērības cena. Līdzīgi kā tepat Rīgā pirms dažiem gadiem nepamanīta dzirkstele izpostīja mūsu pili.
