Es savu darbu esmu padarījis. Tāds bija Knuta Skujenieka pēdējais teikums Ir publicētajā intervijā pērn septembrī, kad viņa 85. jubileju nosvinējām ar atmiņu «ceļojumu» pa dažādām valodām un valstīm, ko iepazinis skarbajā un bagātajā mūžā. Kā dzejnieks, tulkotājs, ceļinieks. Sāpošo kāju dēļ viņš vairs daudz neizkustēja ārpus Salaspils namiņa, arī rokas atteicās klausīt stingro domu formu tvērienam — «cīpslas satrūka pa vienai» —, un pamazām rakstīšanas iedvesma noklusa, taču stāstnieka humors nebija apdzisis, tāpat kā interese par pasauli. «Dzīvē jau miera nav. Miers ir tikai vai nu zem velēnām, vai tajā pelnu traukā, ko var iespraust zemē.»
Šonedēļ Knuta Skujenieka ceļš šajā saulē noslēdzās. Taču viņš paliek, joprojām paliek. Latvieša prātā, kamēr vien būsim pie prāta. Kamēr vien Dziesmusvētkos skanēs Lūgšana, kamēr Sēkla sniegā turpinās asnot. Lai satrūkušajām cīpslām ir miers zem velēnām, bet aizrautīgā valodu jaunatklājēja Kolumba ceļojums turpinās nākamo lasītāju paaudzēs. Kamēr vien pastāvēs mūsu valoda, tā es gribu domāt.
