Kad Blaumanis pirms 120 gadiem rakstīja noveli Nāves ēnā, radošu impulsu viņam esot devis kāds presē aprakstīts reāls notikums — jūrā uz atlūzuša ledus gabala dzīvības briesmās nonākuši zvejnieki. Toreiz izdzīvošanas jautājums bija vienkāršs un skarbs: kā taisnīgi sadalīt vienīgo pārtiku, pašu nozvejotās jēlās zivis. Un nenojūgties, gaidot glābšanu.
Ja Blaumanis rakstītu tagad, viņam pietiktu vielas jauniem kopotajiem rakstiem. Izdzīvošanas jautājums Covid-19 krīzē gan ir krietni sarežgītāks. Punkts par nenojūgšanos joprojām ir spēkā, taču zivju vietā ir taisnīgi jāsadala vakcīnas, kuru ne tikai trūkst, bet dažādām sabiedrības daļām tās nozīmē ļoti atšķirīgas lietas. Kādam tas ir ērtību jautājums — cik drīz varēs bez bažām klātienē apciemot radus, ballēties ar draugiem vai apmeklēt koncertu. Citiem tas ir dzīvības un nāves jautājums — vai cilvēks vispār vēl kādreiz satiks radus un draugus un pēdējais koncerts viņam neskanēs kapos. Vispirms tas attiecas uz aptuveni 200 tūkstošiem senioru, kas vecāki par 70 gadiem, un nedaudz mazāku skaitu hronisko slimnieku.
